Svinības iesākās ar Svēto Misi Sv. Franciska baznīcā, kuru celebrēja V. Em. Jānis kardināls Pujats. Koncelebrēja Kurzemes diecēzes Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis, ap četrdesmit priesteru un semināristi ar kori “Schola Cantorum”. Reliģijas Zinātņu Augstskolas studenti un pasniedzēji, kā arī konsekretās māsas. Viņa Eminence homīlijā uzsvēra to, cik svarīgi ir būt pazemīgiem un dzīvot mīlestībā, jo šajos tikumos Dievs vienmēr ir klātesošs. Ir jāapzinās savs niecīgums, paliekot uzticīgiem Baznīcai. Saņemt Dieva žēlastību ir labi, bet to saglabāt, ir vēl labāk. Jāpaliek sirdsšķīstam, praktizējot izlīgšanas sakramentu, pieņemot Euharistiju Svētajā Misē. Jāmīl lūgšana, adorācija un Svēto Rakstu lasīšana. Ikviens notikums dod pieredzi, norūda un šķīstī, ja tā ir Dieva apredzība un griba. Tiem, kas Dievu mīl viss nāk par labu. Šīs vienkāršās un zināmās lietas, kuras būtu jāpilda, bieži vien tiek aizmirstas, tās lika atkal pārdomāt savu dzīvi. Kardināls atgādināja šos vienkāršos un zināmos ceļus dvēseles pestīšanai, īpaši izceļot rūpes par savu aicinājumu. Euharistijas svinībām noslēdzoties, bija iespēja noklausīties teoloģijas doktores, Baibas Brūderes sagatavoto referātu par Terēzes no Lizjē dzīves lielākajiem upuriem, proti, iestāšanos Karmelā, tēva slimību un attiecībām ar vecāko māsu Celīni. Šie upuri tika salīdzināti ar Abrahama upuriem Vecajā Derībā. Pēc referāta - semināra telpās 3. kursa audzēkņi (attēlā), režisores Antonijas Apeles vadībā, bija sagatavojuši uzvedumu, kurā atziņas tika smeltas no bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīves un garīgajiem pārdzīvojumiem, pārdomājot mazās svētās Terēzītes dzīvi, izciešot ieslodzījumu un spaidu darbus Sibīrijā – Solovkos. Šī diena bija īpaša arī mums, semināristiem, ne tikai veicot sagatavošanas darbus, bet arī pārdomājot mūsu kopienas aizbildnes vienkāršību un pazemību. Ar savu “Mazo Taciņu” viņa parādīja patiesu mīlestību uz Kungu un tuvāko. Šīs patiesās mīlestības bieži vien pietrūkst. Steiga un rutīna nogurdina un nomāc dvēseli, bet mazā Terēzīte aicina apstāties un pārdomāt, uzupurējoties pazemībā un mīlestībā. Andris Jaksis, RGS
LRKB IC | 
