Vērojot tehnikas un cilvēces straujo attīstību, jaunieši aizdomājas: vai šodien ir iespējams būt svētam, strādājot pie kompjūtera, pavadot vairākas stundas interneta pasaulē, skrienot un kārtojot savas darīšanas, braucot mašīnā un runājot pa mobilo telefonu? Pāvests Benedikts XVI, kanonizējot kārtējos svētos, aizvien no jauna aicina mūs pārdomāt par to, kas ir svētums. Viņš mums norāda, ka svētums nav rezervēts tikai mūkiem vai garīdzniekiem, bet domāts ikvienam kristietim. Būt svētam šodien ir tas pats, kas bija vakar un būs rīt. Mainīgajiem apstākļiem, tradīcijām, vēsturiskajam laikam, laikmetam un politiskajai iekārtai - nav nekādas nozīmes. Vienmēr un visur ir vienādi grūti - bez Dieva žēlastības pat neiespējami - nemīlēt sevi pāri visam, neatteikties no sava egoisma un savu dzīves plānu īstenošanas, nedomāt par to, ka viss pieder man kā "pasaules nabai". Bet ko par to saka Baznīca? Tās nostāja ir nepārprotama: "Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību." (Lumen gentium, 40) "Kristīgās dzīves un mīlestības pilnība" nav nekas cits kā svētums, uz kuru Dievs aicina visus. Jānis Pāvils II brāļa Alberta kanonizācijas Svētās Mises laikā teica ļoti zīmīgus vārdus: "Svētums sakņojas mīlestībā". Tik īsa un vienkārša svētuma definīcija. Patiesībā svētums savā būtībā nav nekas cits kā parādīt cilvēka dzīvē to, ka viņš no paša radīšanas sākuma ir iekļauts Dieva nodomā. Vienīgi cilvēks - kā lasām Radīšanas grāmatā - tika radīts pēc Dieva attēla un līdzības (sal. Rad 1, 26). Ja Dievs ir Mīlestība, kādam tad jābūt Viņa attēlam? Ja mēs pieņemam, ka svētums sakņojas mīlestībā, tad visi ceļi uz svētumu, par kuriem tik daudz runā Baznīca, ir tiekšanās pēc mīlestības, proti, pēc tā, ko cilvēks visvairāk vēlas un meklē. Jo cilvēks ir radīts, lai mīlētu un būtu mīlēts. Tajā nav nekā dīvaina, ja jau katrs cilvēks ir Trīsvienīgā Dieva attēls. Svētās Trīsvienības savstarpējās attiecības ir mīlestība un tāpēc katrs, kas "paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā." (1 Jņ 4,16) Mīlestība - kā māca Vatikāna II koncils - nekad nav un nevar būt atdalīta no svētuma, tā drīzāk to veido. Mīlestība, kas ir pilnības saite un likuma piepildījums "vada un apgaro visus svētdarīšanas līdzekļus un aizved tos līdz galamērķim." (Lumen gentium, 42) Katoliskās Baznīcas katehisms nodaļā par Baznīcas svētumu uzsver, ka mīlestība ir svētuma dvēsele (sal. KBK, 826). Tādā veidā saprasts svētums pieder pie mūsu visdziļākās dabas. Vēl vairāk, tā trūkums dara mūs nelaimīgus. Tāpat kā kristietība, kas savā būtībā ir ļoti vienkārša, arī svētums - kristietības auglis - ir bērnišķi vienkāršs. Kāpēc tad ap svētumu ir tik daudz nesaprašanas un maldīgu mācību? Domāju, ka viens no iemesliem ir tas, ka mums, kas esam pakļauti pirmgrēka sekām, ir grūti būt vienkāršiem, patiesiem un līdz ar to pazemīgiem. Parasti svētums mums asociējas ar milzīgu piepūli un varonību. Un tiešām svētums ir ar to saistīts, bet tā vispirms ir Dieva, nevis cilvēka piepūle un varonība, lai viņu atvestu pie sevis. Šīs milzīgās Dieva pūles ir redzamas visā dievišķā atklāsmē, un kulmināciju tās sasniedz Ģetzemanes dārzā un Kalvārijā pie Krusta. Turpretī visas mūsu pūles un varonība, tiecoties uz svētumu, balstās uz vienkāršu atdošanos Dieva rokās, atdošanos Viņa mīlestībai, kas rada mīlestību mūsos. Dievs negrib mūsu sasteigto kalpošanu, Viņš pirmais vēlas mums kalpot. Ne velti Jēzus teica Pēterim, kurš kategoriski pretojās kāju mazgāšanai: "Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani." (Jņ 13, 8) Nav cita ceļa uz svētumu. Pats par sevi darbs pie sava rakstura vai godīga savu pienākumu pildīšana, vai pati askēze nevienu nav aizvedušas līdz svētumam. Neviens cilvēks ar saviem spēkiem nevar sasniegt ne svētumu, ne atpestīšanu, ne žēlastību, ne arī mūžīgo dzīvi. Uz svētumu ved ticība Dieva mīlestībai, kas rada mīlestību cilvēka dzīvē. Kāds no Baznīcas tēviem ir teicis, ka “Dieva dāvanas kļūst par mūsu nopelniem.” Šo domu skaisti izsaka arī Romas Misāles prefācija Dieva Svēto godam: "Svēto pulki teic Tavu godu, jo viņu nopelni rāda Tavas žēlastības brīnišķos darbus." Tātad svēto nopelni būtībā ir Dieva dāvanas. No tā izriet, ka svēts var būt katrs, kurš Dieva dāvanas tiešām pieņem ar vienkāršību un pilnībā, nevis izvēloties to, kas viņam patīk. Esmu novērojis, ka, runājot par svētumu, dažiem uzreiz rodas smaids un viņiem ir jau gatava atbilde - tas nav priekš manis... Svētums nav nekāds ideāls un nav arī ideālistu uzdevums. Svētums ir dzīve: patiesas, ikdienišķas attiecības starp cilvēkiem, kaut kas ļoti reāls. Varētu pat teikt, ka tikai tie, kuri ir brīvi no maldiem, dažādām ilūzijām un dzīvo reālā pasaulē, kļūst svēti. Nav un nekad arī nav bijuši svētie sapņotāji. Droši vien daudzi no mums pat neapzinās, cik ļoti reāli un stabili svētie gāja pa zemi, cik labi viņi zināja vistumšākās šīs zemes dzīves puses, cik reāli novērtēja paši savas iespējas. Ne jau cilvēka vājums un ar to saistītās kļūdas ir šķēršļi ceļā uz svētumu. Dievs padarīja par svētiem vēl lielākus grēciniekus par mums. Glvenais šķērslis ceļā uz svētumu ir mūsu neticība. Svētais Jānis Bosko reiz saviem audzēkņiem teica: "Jūs jautājat, kā kļūt svētam un domājat, ka jābūt bagātam, lai varētu dot lielas upurdāvanas, lai varētu mācīties, pārdomāt un kontemplēt. - Nē, tā nav patiesība!!! Nav nepieciešams būt bagātam vai izglītotam. Lai kļūtu svēts, vajag vispirms un pirmām kārtām to vienkārši gribēt. Jēzus mums teica: Jūs, kuri strādājat un ciešat grūtības, ja jūs meklējat neizsmeļamo apmierinājuma avotu, ja gribat būt laimīgi, jūs kļūstiet svēti". Kāds cits svētais pārliecinoši skaidroja: "Dievs grib, lai tu būtu svēts, ja tu gribi to, ko Dievs grib, tad tu būsi svēts". Daudzi pazīstamie Baznīcas svētie agrāk bija lieli grēcinieki un ne tikai paši sevi par tādiem uzskatīja, bet tādi patiesībā arī bija. Sv.Marija Magdalēna, laupītājs uz krusta, sv.Pāvils, sv.Augustīns u.c. Katru no viņiem Dievs tomēr atgrieza pie sevis un ļāva sevi pazīt. Viņu nopelns bija tikai tas, ka izšķirošā brīdī viņi ļāva Dievam darboties savā dzīvē. Lai gan viņi nedzīvoja pēc Dieva likumiem, tomēr nemitīgi Viņu meklēja. Dievs attiecīgā brīdī deva žēlastību, kas izgaismoja šo cilvēku dzīvi un pie tam tā, ka no tumsas tā kļuva par gaismu arī mums visiem. Katrs no viņiem pēc maldīšanās un grūtiem pārdzīvojumiem kļuva par vienkāršu cilvēku, kuram galvenais dzīvē bija tikai mīlestība. Sv.Pāvils Vēstulē korintiešiem raksta, ka bez mīlestības "es neesmu nekas." (1 Kor 13, 2) Jo mīlestība ir pārākā no visiem tikumiem un dod jēgu likuma pildīšanai, kalpošanai un dievišķā kulta praktizēšanai (sal. Rom 13, 10). Arī sv.Augustīns pēc savas atgriešanās mācīja, ka "visu mūsu darbu piepildījums ir mīlestība. Tāds ir mērķis: lai to sasniegtu, mēs skrienam; tieši pēc tās mēs skrienam; un tad, kad to būsim sasnieguši, tieši mīlestībā gūsim mieru." Sv.Terēze no Bērniņa Jēzus, kas sevi arī uzskatīja par grēcinieci, savā autobiogrāfijā raksta: "Es sapratu, ka Baznīcai ir sirds un ka šī sirds deg mīlestībā. Es sapratu, ka vienīgi Mīlestība liek darboties Baznīcas locekļiem, un, ja Mīlestība izdzistu, tad apustuļi vairs nesludinātu Evaņģēliju, mocekļi atteiktos izliet savas asinis [..]. Es sapratu, ka Mīlestība ietver visus aicinājumus, ka Mīlestība ir viss, ka tā aptver visus laikus un visas vietas [..]. Ar vienu vārdu sakot, Mīlestība ir mūžīga!" Protams, grūti, varbūt pat neiespējami ir iemācīties mīlēt, jo patiesais pilnības ceļš ved caur Krustu. Tāpēc Katehismā lasām, ka "nav svētuma bez atsacīšanās un bez garīgās cīņas." (KBK, 2015) Kristus taču māca: "Ja kas grib man sekot, lai aizliedzas pats sevi, ņem savu krustu un man seko." (Mt 16, 24) Iet garīgās izaugsmes ceļu nozīmē mīlestības dēļ uzņemties garīgās cīņas, askēzi un pašuzupurēšanos. Lai tajā mums palīdz Dievs un visi svētie. Priesteris Andris Ševels MIC
LRKB IC |
