Tajā par aktuālajiem veselības aprūpes jautājumiem diskutēja zinātnieki, teologi, ārsti, slimnīcu kapelāni un sociālie darbinieki. Kardināls Havjērs Lozano Barragans atgādināja, ka Baznīca vienmēr rūpējas par cilvēkiem, kuri inficējušies ar dažādām lipīgām slimībām.
Visā pasaulē cilvēkiem, kuri inficējušies ar Ebola, SARS, HIV vai puntu gripas vīrusu, tiek sniegta ne tikai medicīniskā, bet arī garīgā palīdzība. Daudzās diecēzēs ir izveidoti speciāli centri, kuros garīgo atbalstu var saņemt gan slimnieki, gan viņu tuvinieki – teica Vatikāna „veselības ministrs”. Ko šodien nozīmē infekcijas slimības? Kādi ir pastorāla darba galvenie virzieni šo slimnieku aprūpē? Tie ir tikai daži jautājumi par kuriem diskutē konferences dalībnieki.
Šodien ir nepieciešama audzināšana ticībā, jo tikai tās gaismā spējam raudzīties uz slimnieku un viņa smago slimību. 24. novembrī Benedikts XVI audiencē pieņēma starptautiskās konferences dalībniekus. Pāvests uzsvēra, ka arī šodien cilvēci apdraud tādas slimības kā spitalība, mēris, tuberkoloze, AIDS. Tās rada ciešanas un bailes. Neraugoties uz zinātnes un tehnikas progresu, medicīnas tehnoloģijas attīstību un sociālo politiku, joprojām daudzi cilvēki mirst no šīm slimībām.
Tādēļ ir jāmeklē līdzekļi un veidi, lai tās uzveiktu. Jācenšas uzlabot cilvēku dzīves apstākļus. Pasaulē pastavošā ekonomiskā nevienlīdzība ir viens no epidēmiju izplatīšanās iemesliem. Pāvests atgādināja, ka katra kristieša pienākums ir būt blakus slimniekam. Kristus dziedināja spitalīgos, pieskaroties tiem. Arī svētais Francisks no Asīzes noskūpstīja spitalīgā roku. Svētīgais Damians Veusters dzīvoja spitalīgo vidū un rūpējās par tiem. Arī Māte Terēze no Kalkutas ir skaists tuvākmīlestības piemērs.
Svētais tēvs uzsvēra, ka šodien ir nepieciešama kultūras evaņģelizācija. Sabiedrības vienaldzīgā attieksme un aizspriedumi kavē lipīgu slimību upuru efektīvu ārstēšanu. Šī attieksme nostiprinās arī masu mediju iespaidā. Cilvēki aicināti rūpēties tikai par savu fizisko skaistumu, veselību un bioloģisko vitalitāti. Šī bīstamā kultūras tendence mudina mūs nolikt sevi centrā, ieslēgties savā mazajā pasaulītē, izvairīties no palīdzības sniegšanas citiem.
Apustuliskajā pamudinājumā Salvifici doloris Jānis Pāvils II raksta, ka tieši ciešanas nereti palīdz „atbrīvot cilvēka sirdī ieslēgto mīlestību, kas ir nesavtīga dāvana citu labā, īpaši slimnieku labā”. Slimniekiem ir nepieciešama mūsu mīlestība un tuvums. Baznīca palīdz ciešanas pārvērst par žēlastību sev un citiem caur līdzdalību Kristus ciešanu noslēpumā. Pāvests uzsvēra, ka svarīga nozīme ir dažādu publisko institūciju sadarbībai. Tiešs uzdevums darboties taisnīgas sabiedriskās kārtības labā ir ticīgajiem lajiem. Viņi ir aicināti uz personisku līdzdalību publiskajā dzīvē – citējot savu enciklu Deus caritas est, teica Benedikts XVI. 
| 
