"Bet pats miera Dievs lai jūs bagātīgi svētī, tā lai jūsu gars, dvēsele un miesa tiktu saglabāta bez vainas līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Tas, kurš jūs aicina, ir uzticams, un Viņš to izdarīs." (1 Tes 5, 23-24) Pirmajā pantā izskan apustuļa novēlējums kopienai, otrais, ja tā var sacīt, jau garantē šī novēlējuma īstenošanos. Apustulis vēlas, lai Dievs svētdara ikvienu cilvēku un lai visa viņa persona — gars, dvēsele un miesa — būtu bez vainas līdz Kunga Jēzus Pēdējai atnākšanai. Garantija, ka tas tā var notikt, sakņojas paļāvībā uz Dievu, kurš nekavēsies labi pabeigt darbu, kuru ticīgajos iesācis. Šī Vēstule tesalonīkiešiem ir pirmā apustuļa Pāvila vēstule, kas, domājams, sarakstīta 51. gadā. Tajā vairāk nekā citās viņa vēstulēs ir jūtama apustuļa sirds, kas tēvišķā mīlestībā, var pat sacīt — mātes mīlestībā, pulsē rūpēs par šo jauno kopienu. Varam just arī satraukuma pilnu vēlēšanos, kaut neapdzistu jaunās Baznīcas ticība, jo kopienas kulturālais konteksts no daudziem aspektiem var liecināt pret ticību. Vēstules nobeigumā skan Pāvila ilgas, var pat teikt — lūgšana. Šī lūgšana, kuru minējām, tātad ir par to, lai ticīgie būtu svēti un bez vainas Kunga atnākšanas brīdī. Lūgšanas centrālais vārds ir "atnākšana". Mums jāpajautā sev: ko nozīmē Kunga atnākšana? To izsaka grieķu valodas vārds parūsija, latīniski adventus, advents. Kas ir šī atnākšana? Vai tā skar arī mūs? Lai saprastu šī vārda nozīmi un tātad arī apustuļa lūgšanu par jauno kopienu un par visām ticīgo kopienām visos laikos, arī par mums, uzlūkosim personu, pateicoties kurai Kunga atnākšana īstenojās vienreizējā, neatkārtojamā veidā, proti, Jaunavu Mariju. Marija piederēja tai Izraēļa tautas daļai, kas Jēzus laikā no visas sirds gaidīja Glābēja atnākšanu. No Evaņģēlijā minētajiem Marijas vārdiem un rīcības mums kļūst skaidrs, ka viņa dzīvoja, patiešām iegremdējusi garu praviešu teiktajā. Visa viņas būtne gaidīja Kunga atnākšanu. Vienlaikus Marija nevarēja iedomāties, kā šai atnākšanai jānotiek. Varbūt arī viņa gaidīja Mesijas parādīšanos godībā. Tāpēc vēl jo lielāks ir Marijas pārsteigums, kad eņģelis Gabriēls ierodas viņas mājās, sakot, ka Kungs un Glābējs vēlas iemiesoties viņā, ka caur viņu, Mariju, Kungs vēlas īstenot savu atnākšanu. Mēs varam iztēloties Jaunavas izjūtas. Tomēr ar lielu ticību un paklausību viņa saka jā: "Lūk, es esmu Kunga kalpone." Un tā viņa kļūst par Kunga "mājokli", par patieso "templi" pasaulē un par "durvīm", caur kurām Kungs varēja atnākt virs zemes. Mēs sacījām, ka šī atnākšana bija vienreizēja: vienreizēja un neatkārtojama. Vienlaikus mums nav jāgaida vienīgi Pēdējā atnākšana laiku beigās: savā ziņā Kungs vienmēr ilgojas nākt — nākt caur mums. Un Viņš klauvē pie mūsu sirds durvīm: vai tu esi gatavs Man dāvāt savu miesu, savu laiku un savu dzīvi? Tā skan Kunga balss, jo Viņš vēlas ienākt arī mūsu laikmetā, caur mums Viņš vēlas ienākt cilvēces vēsturē. Viņš aizvien meklē sev dzīvu mājokli — mūsu dzīvi. Lūk, kas ir Kunga atnākšana. To mēs vēlamies no jauna iemācīties Adventa laikā: lai Kungs var atnākt arī caur mums. Pāvests Benedikts XVI www.mieramtuvu.lv | 
