"Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājvietu"(Jņ 14, 23), saka Kristus. Dievs nenāk kā viesis uz īsu brīdi, bet gan kā savējais, saskatot mīlošā sirdī sev pastāvīgu "mājvietu". Daudzu ticīgo sirdīs Viņš jau sen ir pastāvīgs iemītnieks, taču ir ļoti delikāts jautājums, cik lielu vietu Viņam katrs atvēl? No vienas puses Dievs, kā šķiet, ir ļoti pieticīgs, jo Viņš ļoti augstu vērtē cilvēka iekšējo brīvību, kā to jūtam praksē ik brīdi. Dievs neaizņems cilvēka sirdī ne vismazāko vietu pret viņa gribu, kaut gan Dievam "pieder visa vara debesīs un virs zemes", (Mt 28, 18) un bez Dieva ziņas "neviens mats no jūsu galvas nepazudīs"(Lk 21, 18). No otras puses, ja kas Dievu mīl, Dievs vēlas, lai tas notiktu "no visas sirds un no visas dvēseles"(Mt 22, 37). Tātad Dievs sagaida, ka cilvēki mīlestības dēļ ierādīs savam Radītājam visu vietu savās sirdīs. Te faktiski arī sākas galvenie samezglojumi cilvēku dzīvē, kad saduras viņu laicīgas vajadzības ar pestīšanas interesēm. Un cilvēki pēkšņi atskārst, ka viņiem trūkst paļāvības, lai visu uzticētu Dieva vadībai. Tad cilvēki ņem vadības grožus paši un mēģina risināt savas problēmas bez Dieva padoma. Rezultātā rodas krīzes stāvokļi ne tikai iekšējā dzīvē, bet arī ārējā - gan lokālā, gan globālā mērogā. Kristus saka: "Esiet bez raizēm savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities... Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro"(Mt 6, 25-26). Cilvēku nelaime ir tā, ka bez Dieva mīlestības dzīvojot, viņi maizes vietā ražo ieročus, ar ko iznīcina cits citam dzīvei nepieciešamo. Dievs vienlaikus nāk pie tiem sešiem miljardiem savu bērnu virs zemes, sacīdams: "Redzi, es stāvu durvju priekšā un klauvēju (Atkl 3, 20). Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar Mani". Zvaigžņu pasaules un cilvēka sirds Autors klusām klauvē, lai netraucētu cilvēka iekšējo brīvību, bez kuras nav iespējama mīlestība. Dievs pazīst katras sirds kodu, un zina, kas vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs. "Bet, kad Cilvēka Dēls nāks, vai Viņš atradīs ticību virs zemes"(Lk 18, 8)? Tas ir jautājums, kas risināms ne tikai Adventa, bet arī visas dzīves laikā. Vēlam drosmi un paļāvību uzticēt visu Dieva mīlestības vadībai. Rīgā, 2006.g. 30. novembrī Kardināls Jānis Pujats | 
