Priesteris savas pārdomas balstīja uz priestera Staņislava Vlasiča grāmatu „Priesteris kā Kristus upura kalps”, izmantojot vienu no šī darba nodaļām. Vikārs klātesošajiem garīdzniekiem pastāstīja: „Mēs, priesteri, esam dzīvā Kristus kalpi. Nesam upuri debesu Tēvam, savienojot to ar Dēla upuri Svētajā Garā, un apzināmies, ka Viņš mūs ir aicinājis, lai mēs dzīvotu ar Baznīcu un Baznīcai. Priesteris svin Euharistiju kopā ar triumfējušo Baznīcu, svētceļojošo Baznīcu un cietēju Baznīcu, upurējot sevi par to. Baznīcu nevar apvienot bez tās locekļu savstarpējas upurēšanas: kā Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulē, tā arī katru no mums sūta pie citiem.” Priesteris uzsvēra, ja priesteri svinot Euharistiju, nav atvērti uz trumfējušo Baznīcu, tad viņi zudē spēkus, jo triumfējošā Baznīca ir ļoti spēcīga un ar tās aizbildniecību tiek saņemtas lielas žēlastības. Celebrējot Sv. Misi šeit, virs zemes, katram ir jāņem dalība debesu liturģijā. Priesterim arī jāvienojas ar visu Baznīcu – ar svētceļojošo un cietēju, jo, kad celebrē Sv. Misi un aizmirst par tiem, kas cieš uz zemes vai šķīstītavā, tas nozīmē, ka priesteris aizmirst atbildību pret brāļiem un māsām, kas gaida palīdzību. Tāpat arī katram priesterim tā jāiemācās izdzīvot upuris, lai ar savu dzīvi varētu garīgi barot ticīgos un būt viņiem par gaismu. Priesteris T. Priedoliņš atzīmēja, ka priesteris ir tas, kurš Kristus vārdā saliek upuri, svētdara un vieno. Katrs priesteris ir aicināts, lai savienotu savu un Dieva tautas upuri ar Kristus upuri. Priestera upuris atver ceļu dvēselēm un liek priekšā Dievam upurus, ko saliek ticīgie. Vikārs klātesošajiem uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir katram priesterim atcerēties, ka celebrējot Sv. Misi, ir jāiemācās tai sagatavoties un nedarīt to steigā. Svarīga priestera īpašība ir arī prieks: „Nevaram sludināt Kristus augšāmcelšanos vai runāt par ticību, cerību un mīlestību, ja mūs nepiepilda patiess prieks, kas nāk no Dieva, kas dzimst dvēselē, kad jūtamies mīlēti un atpestīti.” Garīgo pārdomu noslēgumā, priesteris atzīmēja, ka katram priesterim ir dienu un nakti jābūt nodomā par savu ganāmpulku, jo priesteriskā darbība sargā, pārmaina un stiprina dvēseles, ko sātans visiem spēkiem mēģina salauzt: „Lūgsim Svēto Garu, lai mūs vieno, lai nostiprina starp mums īstu kopību. Lūgsim Viņa palīdzību, lai vienmēr prastu celebrēt Sv. Misi, upurējot kopā ar Jēzu viens par otru un nesot Dieva svētību visai radībai”. Pēc garīgām pārdomām, noritēja Kurzemes diecēzes priesteru diskusija par šo tēmu. Tikšanās turpinājumā sekoja Svētā Mise, kuru vadīja Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis. Bīskaps savu sprediķi iesāka ar vārdiem, kas bija dziedāti pirms Evaņģēlija vārdiem, kur ir teikts – „...palieciet nomodā, jo Cilvēka Dēls atnāks stundā, kuru jūs nezināt”. Viņš atzīmēja, ka šis aicinājums attiecas ne tikai uz tiem, kas šos vārdus dzirdēja pāris tūkstošus gadu atpakaļ, bet arī uz mums, visiem ticīgiem, lai mēs pastāvīgi paliktu nomodā. Jau svētais Augustīns savā laikā bija teicis: „Es baidos, ka Kungs varētu man paiet garām”. Liepājas bīskaps paskaidroja, ka svētais Augustīns ar šiem vārdiem vēlējās pateikt, ka viņš baidās nenotvert, nepamanīt to brīdi, kad Dievs būs iedvesmojis darīt kaut ko labu. Bīskaps uzsvēra, ka arī mūsu, ticīgo un garīdznieku ikdienas gaitās šādu brīžu ir ļoti daudz – tas varētu būt kāda lūgums pēc garīgas vai materiālas palīdzības, tas varētu būt kāds darbs tuvākā labā, bet pastāv briesmas, ka mums šie brīži var paskriet garām, nemaz neievēroti, vai arī vēl ļaunāk – kad tiek atteikts tuvākajam palīdzēt, jo viņš pēc tās nāk it kā nelaikā. Diemžēl tas, kas ir palaists garām vairs nekad neatgriezīsies. Šīs iespējas vairs nekad nebūs. Tā būs pagājusi uz visiem laikiem. Tomēr mums būtu jāņem piemērs no nabadzīgās atraitnes, par kuru ir rakstīts Evanģēlijā - viņa upuru traukā iemet pēdējos naudas gabaliņus, kas viņai pieder un bija palikuši. Viņa bija sadzirdējusi Jēzus aicinājumu it kā nelaikā, jo viņai gandrīz nebija ko dot, bet tomēr viņa neļāva tam paiet garām. Viņa deva tik cik spēja. Bīskaps Vilhelms Lapelis uzsvēra, ka arī mums ir jācenšas būt uzmanīgiem un iejūtīgiem, jo svētais Augustīns mums māca novērtēt šos Dieva iedesmotos brīžus mūsu dzīvē, kad mēs varam izdzīvot aicinājumu mīlēt Dievu no visas sirds, pāri visam un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Dievs novērtēs katru mūsu kaut vai mazāko labas gribas izpausmi, jo Dieva acīs ir pavisam cits mērs, nekā cilvēka acīs. Mums ir jāapzinās, ja mēs kaut vai vismazāko, niecīgāko un visneievērojamāko darbu esam veikuši ar mīlestību, tad tas ir liels Dieva priekšā. Noslēdzot savu sprediķi, Liepājas bīskaps lūdzās: „Jēzu, māci mums redzēt lietas un notikumus kā Tu to redzi un mērīt ar Tavu mēru.” Dienas otrajā pusē priesteri apsprieda dažādus praktiskus jautājumus, izskatot jautājumu, piemēram, par Vissvētākā Sakramenta pieņemšanas kārtību tiem cilvēkiem, kas slimo ar celiakiju, tas ir, nespēju uzturā lietot miltus produktus. Tika apspriests arī jautājums par Grēksūdzes sakramentu, izskatot tādus Grēksūdzes sakramenta aspektus, kā tās biežums, kvalitāte, laiks, lietderīgums un grēku klasifikācija. Priesteru tikšanās noslēdzās ar kopīgām vesperēm. Nākošā Kurzemes diecēzes priesteru tikšanās notiks Kandavā 22. janvārī, kur nama tēva pienākumus uzņemsies Ziemeļkurzemes dekāns Andrejs Mediņš. Sanita Zustere, Vatikāna Radio, Liepājā | 
