Vēl nekad cilvēces vēsturē no viena cilvēka – pazemīgās, svētās un šķīstās Jaunavas Marijas – lēmuma nebija atkarīgs tik daudz. Mūs pārņem apbrīna par Dieva, kas ir visvarens, smalkjūtību pret cilvēku. Viņš savām labajām iecerēm cilvēka dzīvē sagaida piekrišanu no viņa paša. Dievs nevēlas mums savas dāvanas uzspiest. Viņš tās dāvā tad, kad esam gatavi un vēlamies tās saņemt. Marija bija gatava un izteica: „Lai notiek, Kungs, Tavs prāts!” Marija zināja, ka „Dievam neviena lieta nav neiespējama” (Lk 1,37). Lai Kristus ienāktu mūsu dzīvē, mums kaut nedaudz jācenšas līdzināties Marijai tajā, ka viņa iznāca pretim Dievam, kurš vēlas cilvēkus pestīt. Šī Dieva atkarība no cilvēka brīvās gribas lēmuma pastāv līdz mūsu dienām, protams, citās proporcijās, bet tomēr patiesi pastāv un skar mūs ikvienu. To svētais Augustīns ir ietērpis šādos vārdos: „Dievs mūs ir radījis bez mums, bet mūs nevar atpestīt bez mūsu līdzdalības.” Marijas pilnīgā uzticēšanās Dievam ir reāls iedrošinājums arī mūsdienu topošajām un esošajām māmiņām un tētiem, lai grēcīgā veidā neliktu šķēršļus jaunas dzīvības tapšanai. Tos, kuri paļaujas uz Dievu, Viņš nepametīs kaunā. Atdarināšanas cienīgas ir tās ģimenes, kuras izvēlas dzīvi pieticīgākos apstākļos, bet tomēr paliek uzticīgas Dieva apredzībai, ar mīlestību pieņemdamas katru jauno atvasīti. Ne tēvs, ne māte nevar būt patiesi laimīgi, ja savam vienīgajam bērnam sagādā visu, gan izglītību, gan iztiku un visu pārējo pārspīlētā pārpilnībā, bet tai pašā laikā kādam citam bērnam nodarījuši pārestību, liegdami tam ienākt pasaulē. Marija un Jāzeps, šī jaunā ģimene ar Jēzus Bērnu, kaut gan bija Dieva izraudzīta, tomēr no grūtībām netika pasargāta. Proti, Marija bija ļoti sarežģītā situācijā, kad gaidīja piedzimstam bērnu, kurš nebija viņas līgavaiņa Jāzepa bērns. Tas bija Dieva bērns, bet Jāzeps tajā brīdī to vēl nezināja. Viņi abi ļoti pārdzīvoja šajā situācijā, jo nebija iespējams to izskaidrot vai taisnoties. Jāzepam, saskaņā ar vietējo ieražu, bija tiesības apsūdzēt Mariju laulības pārkāpšanā. Tomēr Jāzeps labi pazina Mariju, tāpēc laulības pārkāpšanas iespējamību nepieļāva. Viņš nespēja saprast notiekošo, bet bija pārliecināts: „Marijai tajā nav pat visniecīgākās vainas.” Tāpēc, būdams taisnīgs vīrs, viņš gribēja Mariju atstāt, publiski neapsūdzot, bet tādējādi sevi nepelnīti pakļaujot cilvēku nosodījumam un pārmetošiem skatieniem. Tikai tad, kad viņš šādu lēmumu bija pieņēmis, Dievs viņam izskaidroja neizprotamo situāciju: „Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā dzimis, tas ir no Svētā Gara.” (Mt 1,20) Pateicoties savam taisnīgumam, labestībai un gatavībai drīzāk pašam nevainīgam ciest, nekā citu sāpināt, sv. Jāzeps ir kļuvis par aizbildni ģimenēm, kurās radušies sarežģījumi savstarpējās attiecībās un tos grasās risināt, pārsteidzīgi šķiroties. Dažkārt laulātie paši sev jautā: „Vai mums vēl ir vērts mocīties, varbūt labāk šķirties.” Ja no šādas laulāto attiecību situācijas ir divas izejas, tas ir, mocīties vai šķirties, tad Dievam noteikti būs aiztaupīta kāda trešā izeja. Bet, lai to atrastu, tad sievai un vīram tā jāizlūdz vissirsnīgākā lūgšanā. Atbilde nāks ātrāk nekā domāts, un atkal varēs mīlestībā un saskaņā dzīvot, it kā būtu nupat salaulājušies. Marija un Jāzeps pilnīgi uzticējās Dievam, tāpēc Viņš varēja viņu dzīves ceļus tik laimīgi kārtot. Lai šo svēto cilvēku – Jēzus vecāku – paraugs mums ir iedrošinājums rīkoties tāpat, lai arī cik grūtā un šķietami bezizejas situācijā atrastos. Cilvēks, uzticēdamies Dievam, nekad nekļūdās. Lai Ziemsvētki nes visiem mieru un patiesu prieku! No sirds novēl Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis | 
