Marka evaņğēlija fragments (Mk 7, 31-37) stāsta par to, kā Jēzus dziedina kurlmēmu cilvēku. Jēzus viņu aizved prom no pūļa, lai būtu ar to vienatnē. Viņš liek savus pirkstus cilvēka ausīs un ar siekalām aizskar viņa mēli, sakot: “Effatà”, tas ir: “Atveries!” – vārdu, kas bieži tiek lietots Kristības liturğijā. Šajā aprakstā pasludinātajai Labajai Vēstij ir vairākas dimensijas. Kā daudzos citos Evaņğēlija fragmentos, arī šajā dziedināšanas stāstā mēs varam redzēt Dieva līdzjūtības pilno atbildi uz cilvēka ciešanām. Tā ir izteiksmīga Dieva žēlsirdības liecība. Atdodot cilvēkam dzirdi un spēju runāt, Jēzus atklāj Dieva spēku un vēlēšanos vest cilvēci uz pilnību, piepildot Isaja pravietojumu: “Tad aklo acis redzēs un kurlo ausis atdarīsies. Un klibais lēkās kā briedis, un mēmā mēle iesauksies priekā.” (Is 35, 5-6). Dzirdes dāvana dara cilvēku spējīgu sadzirdēt Jēzus pasludināto Labo Vēsti. Valodas dāvana ļauj viņam redzēto un dzirdēto pasludināt citiem. Šīs dimensijas ir atrodamas dziedināšanas aculiecinieku reakcijā: “Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: «Viņš visu labi darījis – kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu!»” (Mk 7, 37). Šī gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību tēma ir radusies Umlaci, netālu no Durbanas Dienvidāfrikā, kristīgo kopienu pieredzes iespaidā. Ikgadus Lūgšanu nedēļas teksta uzmetumu gatavo kāda vietējā grupa, vēlāk tas tiek pārstrādāts starptautiskai lietošanai, izplatīts visā pasaulē un, tātad, pielāgots dažādiem vietējiem kontekstiem. Materiāls atspoguļo kādas tautas, kurai ir bijušas jāpanes lielas ciešanas, izdzīvotu pieredzi. Apsverot šo situāciju un tās dažādās izpausmes, kad tauta un it īpaši jaunieši bija spiesti atrasties šādā klušējošā stāvoklī, Umlazi vietējo baznīcu vadītāji organizēja ekumēnisku celebrāciju par “klusuma pārtraukšanas” tēmu. Celebrācija uzaicināja Umlazi jauniešus rast drosmi un paust “neizsakāmo”, kā arī lūgt palīdzību, apzinoties, ka turpinot saglabāt klusumu, nozīmētu – mirt. Uzaicinājums uz klusuma pārtraukšanu izplatījās arī uz citām, ārpus Dienvidāfikas esošajām baznīcām – uz patstāvīgi AIDS skartajiem rajoniem. Neviens pasaules karš nav iznīcinājis tik daudz dzīvību, cik to izdzēsis AIDS. Kaut arī daudzas organizācijas, rajoni un baznīcas ir mēğinājušas palīdzēt AIDS epidēmijas skartajiem rajoniem, diemžēl rezultāti nav bijuši atbilstoši gaidītajiem. Pirmā diena (18. janvārī) uzaicina pārdomāt par Dieva radošo vārdu, kas bijis izteikts sākumā un tiek bez mitēšanās sludināts. Ikviens, kas ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības, tiek aicināts būt par atbalsi, izsakot vienu radošu un iedarbīgu vārdu mūsdienu haosā. Otrās dienas (19. janvārī) meditācija aicina pārdomāt, ko nozīmē būt par Jēzus Kristus, Iemiesotā Vārda, kurš kurliem dod dzirdi un mēmiem – valodu, sekotāju. Trešā diena (20. janvārī) aicina meditēt par Svētā Gara darbību kristiešu dzīvē, kas tos dara spējīgus gan sludināt Labo Vēsti, gan arī būt par Kristus dziedinošās klātbūtnes instrumentiem, uzklausot un dāvājot balsi tiem, kas ir apspiesti klusumā un kuriem nav bijusi iespēja stāstīt par sevi. Ceturtā diena (21. janvārī) aicina pārdomāt ko nozīmē būt ar Kristu vienotai kopienai, kas ir solidāra ar saviem cietošajiem locekļiem. Piektā un sestā diena aplūko Umlaci baznīcu piedāvāto tēmu: apspiesto klusēšanas pārtraukšana. Tie kuri ciešs, bieži vien tiek atstāti novārtā – ciešanām klusumā, un viņu cerības uz taisnīgumu un līdzcietību paliek nepiepildītas. Ir bijuši brīži, kad kristieši un baznīcas, sāpju priekšā ir palikušas klusumā, lai gan būtu bijis iespējams runāt; ir bijuši gadījumi, kad mēmajiem nav palīdzēts atgūt valodu. Ir bijuši apstākļi, kad šķelšanās baznīcu starpā ir liegusi uzklausīt tuvākā sāpes, vai arī – atbilde ir bijusi neskaidra, neiedarbīga, nemierinoša (piektā diena). (22. janvārī) Tas ir grēks, jo baznīcām ir tikusi dota balss, ir dots vēstījums, kas jāsludina, misija, kas jāveic; ne jau šķelšanās pilns vēstījums, ne jau konfliktu pilna misija. Tā ir Svētā Gara iedzīvināta un tai ir tikai viena izpausme: Kristus dotā Labā Vēsts. Kristū mums ir žēlastība, lai pārtrauktu klusumu. Kristū mēs esam kopiena, kurai jāsaka mēmiem un kurliem: “Atveries!”. Ceļš uz uzticību un integritāti liek mums kristiešiem cīnīties un lūgties par vienotību, par kuru arī Kristus lūdzās. Neraugoties uz mūsu šķelšanos, ir jāmācās runāt “vienā balsī”, lai izteiktos kā viena miesa ar līdzjūtību, iedzīvinot Labo Vēsti, ko sludinām (sestā diena). (23. janvārī) Kristus pestīšana un augšāmcelšanās ir Dieva vārda, kas tiek pausts cilvēcei, centrā. Septītā diena (24. janvārī) aicina pārdomāt par Kristus krustu ciešanu un nāves pieredzes gaismā, kā tas ir Umlaci un daudzos citos rajonos. Dzīvojot nāves ielejā, kur ciešanas pārsniedz jebkuru mēru, kapu vidū, kuros mirušie bieži vien tiek aprakti viens otram virsū, Umlaci iedzīvotāji pazīst un saprot Kristus krusta izmisumu. Ticībā viņi saprot, ka Kristus nav iedibinājis tālumu starp sevi un cilvēcisko ciešanu smagumu, un, jo vairāk mēs tuvojamies Viņa ciešanām, jo vairāk arī tuvojamies viens otram. Tas ir īpaši dziļš augšāmcelšanās vēstījums, kas paceļas no plašajiem kapiem, kad kristieši Lieldienu rītausmā ar aizdegtām svecēm sapulcējas pie savu mīļo kapiem un sludina, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušiem (astotā diena). (25. janvārī) Neskatoties uz šķelšanos un ienaidu, Lieldienu noslēpums sēj cerības sēklu: viss nospiedošais klusums noteikti izzudīs un kādu dienu visas mēles apliecinās, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu! (sal. Flp 2, 11). Tukojusi Ingrīda Čakārne
Kustība Pro Sanctitate | 
