Tomēr, pārfrāzējot Marku Tvenu, ziņojumi par kristietības nāvi Eiropā izrādījās krietni pārspīlēti. Tieši par to nesen „Weekly Standard” rakstīja nīderlandiešu žurnālists Jošua Livestro. Rakstā „Postsekulārā Nīderlandes nākotne” Livestro raksta par to, ko viņš nosauc kā „nīderlandiešu atkrišanu reliģiozitātē”. Runādams par reliģiozitāti, viņš domā kristietību. Spilgtākais atklātais šādas „atkrišanas” piemērs – „kopējās lūgšanas” savienība. Vairāk nekā simts firmas, ieskaitot tādus nīderlandiešu gigantus, kā Phillps un KLM, tāpat arī valdība veicina darbinieku lūgšanas grupas darba vietās. Šī parādība tā izplatījās korporāciju dzīvē, ka Nīderlandes arodbiedrības „pamudināja valdību atzīt darbinieku tiesības lūgties darba vietā”. Vēl viens piemērs tam, ka Nīderlandes kristietība atjaunojas, būtu tas, ka daudzu kristīgos uzskatus neslēpjošo rakstnieku darbi saņēma gan labvēlīgu kritikas vērtējumu, gan komerciālus panākumus. 2005.g. „prestižākās Nīderlandes literatūras balvas” tika piešķirtas „grāmatām, kas labvēlīgi atspoguļo kristīgo ticību un pestīšanas jautājumus”. Viena no šīm grāmatām „Uz ceļiem rožu guļvietā”, ko uzrakstījis kalvinists Jans Siebelinks, bija otrā visvairāk pirktā nīderlandiešu grāmata pēdējā desmitgadē. Gribat zināt, kura grāmata bija visvairāk pirktā? Jaunais Bībeles tulkojums flāmu valodā. 16 miljonu iedzīvotāju valstī tika nopirkti 500 tūkstoši šīs grāmatas eksemplāru. Salīdzinot ar Savienotajām Valstīm, tas atbilstu 10 miljonu tirāžai. Tāpat ļoti apmeklēti ir „Alfa kursi”. Šos kristietības ievada kursus jau izklausījuši vairāk nekā 20 tūkstoši nīderlandiešu. Pat kursu programmas vadītājs ir izbrīnījies par šādu pieprasījumu. Viņš stāstīja Livestro, ka par kursiem sirsnīgi interesējas arvien vairāk cilvēku, pārsvarā jauniešu, kuriem tās ir pilnīgi jaunas lietas. Kā raksta Livestro, ir vairāki iemesli, kāpēc „simts gadus ilgušais sekularizācijas vilnis ir pārstājis celties, un pat sāk atkāpties”. Šo hipotēzi apstiprina fakti. Un kaut arī šī ziņa ir ļoti iedrošinoša, rodas jautājums: „Kas lēma šo reliģisko ‘atkrišanu’?” Viena no atbildēm varētu būt tā, ka kristīgās ticības alternatīva bija izmēģināta un izrādījās nepietiekoša. Sekularitāti piemeklēja neveiksme ne tāpēc, ka pārāk vāji būtu mēģināts to iepotēt. Kā saka vēsturnieks Tony Judts, pēckara Eiropas līderi ļoti centās aizmirst pagātni, ieskaitot arī kristīgās Eiropas saknes. Viņi domāja, ka sabiedrības, kuras „apgādā ar visu” un „neliedz neko”, padarīs rietumeiropiešus laimīgus un drošus. Tā nenotika. Vēl vairāk, pašnāvību skaits kļuva no četrām līdz sešpadsmit reizēm lielāks nekā „mazattīstītajās” Eiropas valstīs un ASV. Vēl pievienosim plaši zināmo zemo Eiropas dzimstamību un ieraudzīsim bēdu iemeslu – bojāejoša sabiedrība. Pēc sekularizācijas simtgades nīderlandieši pamana, ka vēl nav par vēlu. Ar Evaņģēliju nekad nav par vēlu. Varbūt vairākumam nīderlandiešu kristietība ir kaut kas „pilnīgi jauns”, tomēr tās patiesības ir mūžīgas. Un tas eiropiešiem – un arī visiem – dod lielu cerību. (Čaks Kolsons /Chuck Colson/– ievērojams amerikāņu politiķis, sabiedriskais darbinieks, 23 grāmatu autors) „The Christian Post“ / Bernardinai.lt
Tulk. Linda Ceple | 
