Šajā tikšanās reizē tika iepazītas un izskatītas dominikāņu priestera Jaceka Salija garīgās pārdomas no viņa darba „Dekalogs”, saistībā ar piekto bausli – „Tev nebūs nokaut!”. Tēvs Oskars klātesošajiem atzīmēja, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš uz vairākām priestera Jaceka izteiktajām domām. Autors uzsver, ka nekad nebūtu notikuši tik daudzi pārkāpumi pret dzīvību, ja to vaininieki apzinātos, ko viņi dara. Tomēr ir jāzin, ka tādām grūtām situācijām, kuras dažreiz mēģinām atrisināt, palaižot vaļīgāk piektā baušļa grožus, ir nepieciešama lielāka tuvākmīlestība. Mums ir pastāvīgi jāatcerās, ka, lai arī mēs dzīvotu nejūtīgā sabiedrībā, kas tikai veicinātu „atbrīvoties” no bērniem, kas dzimuši ar aizkavētu attīstību, - dzīvības laupīšana tādiem bērniem, ir kaut kas šausmīgs, kam nekad nevajadzētu notikt. Prenatālo pētījumu attīstības dēļ šī problēma šodien ir ļoti svarīga. Svētā krēsla instrukcija par šo jautājumu, kas izdota 1987. gada 22. februārī, atgādina, ka konstatējums – bērns piedzims ar aizkavētu attīstību – nekādā gadījumā nepiešķir tiesības atņemt viņam dzīvību: „Tāpēc sieviete, kas ļauj sevi izmeklēt ar nodomu pārtraukt grūniecību gadījumā, ja diagnozes rezultāti apstiprinātu deformāciju vai anomāliju, izdarītu nelietīgu, zemisku rīcību. Arī vīrs, radinieks, vai cits katolis - rīkotos pretēji morāles likumiem, ja sievieti piespiestu vai ieteiktu viņai eventuāli pārtraukt grūtniecību. Atbildīgs par zemisko līdzdarbību būtu speciālists, kas veicot apskati vai izsniedzot tās rezultātus, ar iepriekšēju nodomu veicinātu noteikšanu vai sakarības pastiprināšanu starp apskati un grūtniecības pārtraukšanu.” Laju ordeņa kapelāns uzsvēra, ka mūsu pienākumos, kas izriet no piektā baušļa, ietilpst gan tādu sabiedrisko struktūru celšana, kas aizsargātu apdraudēto cilvēka dzīvību, gan morālās un labdarīgās palīdzības sniegšana tiem cilvēkiem, kuriem pašreiz ir ļoti grūti palikt uzticīgiem šim bauslim. Dažreiz ir vajadzīgi tikai pāris vārdi, lai pasargātu cilvēku no nelaimes. Tēvs Oskars minēja piemēru no priestera Jaceka Salija pārdomām - bija noticis kāds konkrēts gadījums, kad ieņemtā bērna nevēlēšanās tika uzveikta ar vienkāršu dāvanas žestu – bērna mātei tika uzdāvināts zīdaiņa zābaciņu pāris. Šis žests atvēra viņas acis faktam, ka bērns taču dzīvo, bet kājiņām vēl tikai nedaudz jāpaaugas, lai zābaciņi derētu... Cilvēka dzīvība ir abolūta vērtība, bet tā nav augstākā vērtība. Ir vērtības, kas ir vairāk vērtas par dzīvību – tādas kā ticība Kristum, cilvēciskā brīvība un cieņa. Tāda vērtību hierarhija ir kristīgās mācības par moceklību pamatos: „Nebīstieties no tā, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nonāvēt”. (Mt 10,28). Nepārprotami, svarīgs tad ir jautājums, kad cilvēkam ir pienākums pakļaut savu dzīvību, aizstāvot visaugstākās vērtības? Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu tieši, vispirms ir jāizšķir ļaunums, kas tiek nodarīts un kas tiek piedzīvots, jo ļaunums, ko es nodaru, izkropļo manu dvēseli, iznīcina mani mūžīgajai dzīvei. Tomēr ļaunums, kas tiek piedzīvots, pat tad, kad tas sagādā sāpes vai nonāvē manu miesu – ir tikai relatīvs ļaunums, kaut tikai cilvēks, ļaunuma mākts, nesāktu ļauni rīkoties. Kristīgā ētika atbildi uz šo jautājumu formulē šādi: „Nav tādu aprēķinu, kuru dēļ būtu vērts un kuru dēļ mums būtu atļauts darīt ļaunu. Labāk ir piedzīvot kādu ļaunumu, kaut arī tas būtu vislielākais, nekā to darīt”. Tieši tas ir kristīgās mācības par moceklību pamats. Ja cilvēks arī neizdevīgos apstākļos ir uzticīgs labajam, tad glābj ne tikai savu dvēseli, bet arī veic sabiedrisku kalpošanu, kuras nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Nepatikšanas un pazemojumi, kuri ir tādas nostājas atalgojums, ir tiešā nozīmē ciešanas citu labā: „Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem” (Jņ 15,13). Tēvs Oskars akcentēja, ka bauslim „Tev nebūs nokaut” ir vēl viena dimensija, un tā ir visdziļākā. Viņa izriet no tā, ko Jēzus mums atklāja par dzīvības jautājumu: „Kas manus vārdus klausa un tic uz To, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība” (Jņ 5,24), tāpēc piektais bauslis nozīmē – nenogalini sevī Kristu, nenogalini to mūžīgās dzīves dīgli, kas tevī ir ielikts! Mēs Kristu sitam sev krustā un izzobojam ar nāvīgiem grēkiem. Kristus mums atgrieza dzīvību, bet grēkodami mēs atgriežamies nāves stāvoklī. Maz ticams, ka sevī mūžīgās dzīves dīgli varētu iznīcināt, esot tikai pašam par to atbildīgam. Tas, kas pastāv nāvē, droši vien ap sevi sēj nāvi. Jēzus sevišķi brīdināja par nāves sēšanu starp tiem, kas ir vāji un nespēj pat pretoties: „Bet tas, kas apgrēcina vienu no mazajiem, kas Man tic, tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos” (Mt 18,6) Pēc garīgo pārdomu iepazīšanas notika kopīga diskusija. Nākošā dominikāņu laju tikšanās reizē tiks izskatīts Dieva sestais bauslis. Sanita Zustere, Vatikāna Radio, Liepājā | 
