Kur esi dzimis? Pilsētā vai laukos? Pirmām kārtam ģimenē! Tā ir vieta, kurā cilvēks sāk dzīvot. Kas tevi mazu uztur, baro un apģērbj? Ģimene. Kur tu iemācies runāt un dzīvot? Ģimenē. Kur tu savu ticību guvi? Ģimene ieaudzināja! Ģimene – tas ir lielisks iestādījums, Dieva izgudrots un radīts kā cilvēces šūpulis, no kura iziet paaudze pēc paaudzes. Kāda milzīga atbildība tiem, kas noteic ģimenes dzīves klimatu! Nav taču tik svarīgi, kur cilvēks dzimis, bet ir svarīgi kādā ģimenē dzimis un audzis. Tas dod cilvēka dzīvei virzienu! Lūk, kādēļ nepieciešams, lai ticīgo ģimenēs ritētu kristīgi pilnvērtīga dzīve: ticības apgarota, žēlastībām apveltīta, labiem darbiem bagāta. Tāda lai ir šī vieta, kurā katrs pavada savu bērnību un no kuras iziet dzīvē. Kas ģimenē ir atbildīgs par kristīgas dzīves toni? Vislabāk, ja tie ir paši vecāki, tēvs un māte, vai viens no abiem. Bet var gadīties, ka reliģiskas dzīves joma vadību uzņemas kāds no ģimenes jaunākajiem locekļiem. Katrā ziņā, vēlams, lai ikvienā ģimenē būtu kaut viens cilvēks, kam kristīgā dzīves kārtība būtu sirdslieta, un, kas rūpētos par kristīgu noskaņu visā ģimenē. Kam dzīvāka ticība, tam arī jāuzņemas šī reliģiskā līdera (vadītāja) loma ģimenē. Ko tas nozīme: būt par reliģiski aktīvu cilvēku ģimenē? Vispirms: viņa pienākums ir informēt ģimenes locekļus, (piem. kas dzirdēts kārtējo reizi baznīcā sprediķī, kādas ir gaidāmas svētku dienas draudzē, kādi ir gavēņa laika pienākumi utt.) Tātad ģimenes lokā laiku pa laikam der brīvi izrunāties par visu, kas aktuāls Baznīcas dzīvē. Otrkārt, reliģiskais vadītājs ar savu piemēru, ar labu vārdu, ar savu darbīgumu atvieglo un sekmē kristīgos pienākumus ģimenē. Viņš ir paraugs citiem svētdienu svētīšanā, piektdienu atturības ievērošanā, viņš bieži iet pie grēksūdzes, pazīst kristīgas dzīves likumus un arvien ir gatavs ierosināt un atbalstīt katru labu pasākumu ģimenē. Labs praktisks piemērs ir ļoti no svara, jo kādam taču ir jābūt, kas pirmais loka ceļus lūgšanai. Īpašs rūpju objekts reliģiskajam vadītājam ir pašu ģimenes bērni. Kā mazajiem dot vajadzīgo informāciju par Dievu, par kristīgu dzīvi – bez šaubām vajadzīgs Katķisms, taču tikai vēlāk. Kā mazie bērni apgūst ticību? Tāpat kā mātes valodu! Vai tad 3 gadus vecs bērns mācas gramatiku?! Bet viņš jau pareizi runā! Tāpat mazi bērni Katķismu nav pat redzējuši un neprot vēl lasīt, bet viņiem jau ir jēdziens par Dievu, viņi jau prot lūgties. No kurienes tas rodas? No tā, ka bērns redz mājās svētbildes, redz un dzird, ka citi lūdzas, kā viņi runā ar Dievu. Un, lūk, mazais cilvēciņš dabiski un viegli ir kļuvis reliģiozs. Viņš ticību ieguvis nemanot, tāpat kā mātes valodu. Piezīmēsim, ka tik pat viegli bērns kļūst arī par bezdievi, ja ģimenē nav ticības. Tātad, redzam cik svarīgi, ja ģimenē visi ir praktizējoši ticīgie un savus pienākumus sirsnīgi un atklāti pilda bērniem par pamācību un piemēru. Kad bērns sāk iet skolā, viņš jau apzinīgi papildina savas zināšanas, arī mātes valodu. Ap to pašu laiku papildina zināšanas arī ticības mācībā – tad laiks mācieties katķismu. Lūk, ir nepieciešams, lai katrā ģimenē būtu kāds, kas vadītu šo kristīgās audzināšanas darbu. Un dabīgi, ka šis cilvēks ir tas pats, kurš ģimenē ir reliģiski aktīvāks, kam reliģiskie pienākumi dara prieku. Viņš ir tas, kas parasti uztur kontaktu ar draudzes baznīcu, konsultējas ar priesteri, vajadzības gadījumā lūdz priesteri izdarīt reliģiskos pakalpojumus un tamlīdzīgi. Kas ir reliģiski aktīvāka persona jūsu ģimenēs? Vai tad ne jūs paši, čaklie svētdienas baznīcēni? Paturiet tad vienmēr prātā uzdevumu: rūpes par savu mazo Dieva baznīcu – ģimeni, par savas mājas kristīgo kartību. Tas ir grūts, atbildīgs un svarīgs uzdevums. Pie tam, ģimenes audzināšanas darbs turpinās gadiem ilgi – var teikt, visu mūžu. Kā rīkojas reliģiski aktīvs cilvēks ģimenē? Ne jau ar pavēlēm, ne ar pastāvīgiem aizradījumiem, bet gan ar kalpošanu tuvākmīlestības garā. Te pilnā spēkā ir Kristus vārdi: „Bet kas starp jums grib būt pirmais, lai ir jūsu kalps!” (Mt 20,27). Bet kalpot nozīmē būt pašaizliedzīgam, pazemīgam, tikai Dieva godu meklējot un tuvākajam labu vēlot. Tādu cilvēku ģimenē mīlēs un cienīs. Tas ģimenē veicinās arī cieņu pret reliģiju, mīlestību pret Dievu. Tas ir pamatu pamats, ka Dievam jākalpo aiz mīlestības, nevis piespiedu kārtā. Nestrīdieties! Patiesi reliģiozs cilvēks ģimenē ir miera nesējs. Kas mīl patiesību, tas to pieņems bez strīdiem. Necentieties pārliecināt to, kas nav gatavs pieņemt ticības patiesības. Jāciena katra cilvēka brīvā griba! Cilvēks spēj ieticēt Dievam tikai tad, kad ir gatavs arī mīlēt Dievu un klausīt to. Tātad, palīdziet bērniem no mazotnes iemīlēt Dievu, saglabāt tikumu, skaidru sirdi. Tikai tādā augsnē iesakņojas ticība. Ne strīdi, bet labi darbi vajadzīgi. Darītāju ir daudz, un katrs lai ir darbīgs tur, kur viņš dzīvo: savā ģimenē, savējo vidū stiprinot ticību. „Kur divi vai trīs ir pulcējušies Manā vārdā, tur es Esmu viņu vidū”. Lai Kristus ir katrā mūsu ģimenē! Kardināls Jānis Pujats | 
