Viņa vārds ir labi pazīstams mūsu dzimtenes dažādo konfesiju ticīgo saimei, jo Viktoru Pentjušu kā nenogurstošu biktstēvu un sirsnīgu sprediķotāju, kā nesavtīgu padomdevēju visos iespējamos kristieša dzīves gadījumos un kā nesavtīgu mīlestības dāvanu devēju pat savās visai ierobežotajās 'mūka' dzīves rocības iespējās vienādi apbrīnoja un cienīja kā pareizticīgo un katoļu Baznīcas piederīgie, tā Latvijas luterāņu saime. Ārpus mūsu dzimtenes pamalēm visā bijušajā Padomju Savienībā viņa vārdu ar pateicīgu godbijību piemin Rīgas Metropolijas Garīgā semināra beidzēji, kas ilgajos padomju režīma gados vienīgi šeit Rīgā varēja un drīkstēja gatavoties kalpošanai Kristus priesterībai visā Savienībā (atskaitot Lietuvu) izkaisīto katoļticīgo labā. No 1972. līdz pat 90 gadu beigām kā Semināra, tā vēlāk arī viņa līdzdibinātā Katehētikas institūta auditorijās skanēja garīgā tēva Pentjuša balss morālteoloģijas un pastorālteoloģijas, kanonisko tiesību un askētikas lekcijās, ar klasiskās teoloģijas skaidrību mācot Dieva vārdu sludinātājiem nepieciešamās ticības patiesības. Kur slēpās spēka avots, kas Viktora Pentjuša ilgajā mūžā neļāva viņam pagurt un iegrimt rutīnas pelēcībā? Viņa garīgās dzīves pamats un daudzveidīgās izpausmes atklājas Kristus pestīšanas noslēpumā¸ kas vienmēr bija priestera dzīves centrā. Visiem Garīgā semināra audzēkņiem (tai skaitā šo rindiņu autoram) neizdzēšami palikušas atmiņā mūsu garīgā tēva vadītās svētcerēs meditāciju laikā semināra vecajā kapellā. Debesu Valstības daiļums, kas atklāsies Vissvētās Trīsvienības skatīšanā, salīdzināts ar zemes svētceļojuma upuriem, kas nesami, ejot rokrokā ar cilvēku Pestītāju Kungu Jēzu, – lūk, viena no garīgā tēva iemīļotākajām svētceres tēmām. Viņa garīgās dzīves ceļu apzināti iezīmē Atvēlēšanās Dieva Gribai un līdzdalība Kristus Upurī, gan garīgajā, gan sakramentālajā nozīmē, proti, Sv. Misē, ko viņam bija ļauts svinēt vēl tikai trīs dienas pirms nāves sliekšņa pārkāpšanas. Vērīgs gara dzīves pazinējs viņā prata saskatīt nemitīgu sevis veltīšanu, dāvāšanu upurī, kas pat lielākajos garīgo vai fizisko cīņu brīžos šādu apgarotu dvēseli dara mirdzošu un starojošu savā paļāvībā uz Dievu. Vai tik patiesu mīlestību pret savu Dēlu varēja nenovērtēt Dievmātes, Jaunavas Marijas Sirds? Viktors Pentjušs no savas puses bērnišķi uzticējās Svētas Jaunavas Aizgādībai, kuru viņš atklāja jau agrā jaunībā un kuras godam viņš izvēlējās savu reliģiskās dzīves moto Mariae Immacolata Conceptio (MIC) Bezvainīgā Jaunava Marija un ko ar pazemīgu atbildību viņš kā mariāņu tēvs drīkstēja lietot pie sava vārda. Īsi ieskatīsimies nelaiķa garās un svētīgās dzīves mums atstātajā piemērā. Viktors Pentjušs dzimis 1915. gada 7. septembrī Rundēnu draudzē dievbijīgā Latgales ģimenē. Ja viņš šīs pasaules gaismu pirmo reizi ieraudzīja Dievmātes svētku – Jaunavas Marijas Dzimšanas dienas vigīlijā, tad varam domāt, ka arī nākamās pasaules gaismu, plaši atverot Debesu vārtus, viņam kā patiesam Dieva kalpam, ļāva ieraudzīt Vissvētā Jaunava, ko taču dēvējam par “Pestīšanas Rītausmu”. Skolas gaitas Rundēnu sešklasīgajā pamatskolā un Aglonas ģimnāzijā vainago studijas Latvijas Universitātes Katoļu teoloģijas fakultātē Rīgā (1937-1940). Saliedēts pasniedzēju kolektīvs, draudzīga alumnu saime, ideāls garīgais tēvs bīskapa B. Sloskāna personā – tikai labu vien par savu studiju laiku vēlējās atcerēties nelaiķis V. Pentjušs. Diemžēl 1940. gada notikumi pārtrauc mērķtiecīgo kāpšanu Dieva pazīšanas kalnā, jaunais režīms slēdz abas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes, un pēdējos 2 mācību gadus pirms priesterības svētībām tieši no katra klēriķa personīgās apzinības atkarīga Garīgā semināra kursa mācību vielas iespējami pilnvērtīga apguve neklātienē (1940-1942). Kā lielākā daļa savu kursabiedru Viktors Pentjušs eksāmeniem gatavojas un tos kārto individuāli, uzmeklējot no Semināra izraidītos profesorus, pierādot, ka nobriedusi Dieva mīlestība un pazīšana nav atdalāma no akadēmisko zināšanu nastas smaguma. Tieši jaunā alumna apzinība un nopietnība filosofisko un teoloģisko zināšanu apguvē studiju gados, vēlāk, pēc 30 gadu pastorālā darba draudzēs, diecēzes administratoram J. Vaivodam ļāva viņu kā teoloģijas ekspertu izvirzīt Garīgā semināra pasniedzēja un garīgā tēva statusam, bet arhibīskapam J. Pujatam – nekad neatsaukt paša parakstīto Semināra vicerektora nominātu. 1942. gada 9. maijā V.E. bīskaps J. Rancāns Viktoru Pentjušu ordinē priestera kārtā. Lai izvairītos no okupācijas režīma pret kristiešiem liktajiem šķēršļiem, ordinācijas dievkalpojums norisinās nevis katedrālē, bet slepenībā sv. Franciska draudzes mājas kapellā. Vēlākajos gados dievišķā Aizredze ar priesterības jubilejas reižu svinībām turpat blakus sv. Franciska baznīcā netiešā veidā it kā vēlēsies kompensēt ordinācijas slepenību. Savukārt pats V. Pentjušs kā labs pedagogs nespēlēs viltus pazemību un nekad neliegs Dieva tautai prieku par šādām svinībām priesterības gadadienās, kaut gan viņa paša radikālā izvēle uz klosterdzīves ideālu, lai mācītos sekot nabadzīgajam, šķīstajam un paklausīgajam Kristum, vislabprātāk mudinātu viņu ar pateicību kavēties lūgšanas dzīves gara augstumos. II Pasaules kara gadi pierāda, ka nedrošības un pārbaudījuma apstākļos, kad necilvēcīgs zvēriskums abās karojošās pusēs lika baiļoties par absolūtas vērtību krīzes tuvošanos cilvēces nākotnē, Dieva cilvēks trakojošās vētras auros var mierīgi turpināt klausīties, ko sirds klusumā čukst maigā Kristus Pestītāja balss un droši pieņemt konsekrētās dzīves un priesterības cildeno krustu. Mēnesi pēc priesterības svētībām 1942. gada 25. martā Viļānu baznīcā neoprezbiteris svin primīciju, pirmo reizi kā Kristus priesteris kāpjot augšup pie Kunga altāra. Viļānu baznīcas izvēle saistās ar piederību mariāņu priesteru kopienai, kuras pēckara gados pa dažādām draudzēm izklīdināto brāļu saimi tieši V. Pentjuša personības starojums spēj uzturēt kristīgā sadraudzībā un lūgšanu vienībā. Primīcijā sprediķo nākamais Garīgais tēvs P. Upenieks, kura amatu Seminārā V. Pentjušs pārņems 30 gadus vēlāk. Viļānu draudzē aizvadīti pirmie darba gadi, vispirms vikāra, bet pēc gada jau prāvesta amatā, B. Skrindam ierobežojot savu pastorālo darbību un veltot savas pūles klostera vadīšanai, bet P. Upeniekam dodoties misionāra gaitās uz Kurzemi. Auglīgais darbalauks Latgalē jāpamet 40. gadu otrajā pusē. Padomju vara ar aizdomām noraugās uz katru klostera veida reliģisko kopienu, uzskatot to par bīstamu, – atsevišķus garīdzniekus, kas izkaisīti draudzēs pa vienam, ir vieglāk ietekmēt. Okupācijas varas represīvas politikas konsekvences ātri piedzīvo Rīgas un Skaistkalnes mazākie brāļi – franciskāņi kapucīņi. Viļāņu mariāņu saimei izdodas palikt kopā līdz šīs kopienas dibinātāja un pirmā priekšnieka B. Skrindas nāvei 1947. gada 10. decembrī, bet tieši ar šo pašu dienu V. Pentjušs spiests nolikt savas prāvesta pilnvaras un dodas uz Kurzemi; visā savā garajā mūžā kā priesteris Latgalē viņš varēs atgriezties vēl tikai vienu reizi 1957. gadā – un arī tikai uz 4 mēnešiem. Kurzemē pirmā darba vieta ir senajā baronu Līvenu, hercogu laika konvertītu, dibinātajā Lamiņu un Tukuma draudzē. No Lamiņiem ticības dedzības apgarotam dvēseļu ganam nav par grūtu doties arī uz Kandavu un Zanti, lai pa laukiem uzmeklētu diasporā izkaisītos ticīgos un sauktu viņus kopā pie Kunga altāra kāpnēm. Kristus Krusta nedraugi īpaši necieš pastorālajā dārbā dedzīgus priesterus, tāpēc jau pēc nepilna gada, 1948. gada 25. oktobrī, Dzirciema pagasta Lamiņu draudzē V. Pentjušu arestē. Visu ziemu drošībnieki apcietināto moka ar rafinētajiem „izmeklēšanas” paņēmieniem, taču no pavisam nevainīga cilvēka nespēj izdabūt nekādus lietišķus pierādījumus, tāpēc nākamajā pavasarī, 1948. gada 5. martā, dažas dienas pirms priesterības septītās gadadienas, pēc PSRS Valsts Drošības komitejas Sevišķās apspriedes lēmuma V. Pentjušs notiesāts par nekonkrētu „vācu okupantu atbalstīšanu un pretpadomju aģitāciju”. Sods – brīvības atņemšana uz 10 gadiem, ko varonīgais Kristus liecinieks izcieš Komi APSR Vorkutas Labošanas darbu nometnē. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma V. Pentjušs ne mirkli nekavējas atgriezties savā darba vietā mazajā Lamiņu draudzītē. Nākamajā gadā Rīgas arhibīskaps A. Springovičs pārceļ mariāņu tēvu A. Šķeļu no Viļāniem uz Bērzgales draudzi Aglonas dekanātā, viņa vikāru P. Mūrnieku – vispirms uz Ostroni, tad uz Lamiņiem, bet V. Pentjušu – , 1957. gadā 13. martā, no Lamiņiem uz Viļāniem. Diemžēl padomju varas modrajai acij nepalika nepamanīts V. Pentjuša klostera dzīvē kaldinātais 'mūka' gars, un jau tā paša gada 5. jūlijā viņš jānozīmē ar steigu prom no Latgales uz Kurzemi, šoreiz uz vēl nomaļāku draudzīti Ārlavu-Cīruļiem. Šajā draudzē ir tikai viena maza koka baznīciņa, ko par spīti visiem padomju laika ierobežojumiem 1947. gadā ticības prieka apgarotā latgaliešu jaunsaimnieku draudze cēla diakona J. Jaškovica vadībā, toties apkalpojamā teritorija – plaša jo plaša, un tajā bija iekļauti līdz 60 gadiem vairāk vai mazāk tolerētie Dundagas-Vidāles un Tiņģeres misiju punkti. V. Pentjušs nekavējas apmeklēt Slīteres „Mūža mežu” ielokā saceltās jaunsaimniecības, svētīt ticīgo atdusas vietas romantiskajos Kurzemes māju kapukalniņos, viņš skubina tālāk izkopt dziedāšanas un Rožukroņa lūgšanas tradīcijas un to visu veic ar tādu dedzību, ka Dieva svētība nekavējās un darba augļi ir apbrīnojami vēl gadudesmitiem pēc tam, kad pēc viena gada kalpošanas Ārlavas-Cīruļu draudzē viņu pārceļ uz pašiem Kurzemes dienvidiem – Saldu un Silaiņiem, kur prāvesta B. Zvejsalnieka kalpošanas traģiskais noslēgums prasīt prasīja pēc Kristus mīlestības dziedinošas rokas, kādu bīskaps saskatīja citā mariāņu tēvā - V. Pentjuša personā. Savukārt mīļotā Cīruļu baznīciņa kā pirmās mariāņu paaudzes aizrautīgās kalpošanas dzīvs piemineklis savai draudzei nokalpoja vēl 40 gadus, līdz kamēr Garīgā tēva jūtīgo sirdi sāpināja ziņa, ka 1996-97. gadā, novadā pietrūkstot apustuliska gara apveltītiem dvēseļu ganiem, dievnams jānojauc, atstājot nesakoptas krāsmatas un divus sērojošus krustiņus uz baznīcas vārtu stabiem, pie kuriem pārdomās apstājas vietējās baptistu draudzes ļaudis ceļā uz savu 500 metrus tālāko lūgšanu namu. Jaunajā kalpošanas vietā Saldū prāvests A. Leitāns pirms diviem gadiem uz draudzes vārda bija nopircis māju, ko visā tās platībā pārvērta dievnamā. V. Pentjušs piebūvēja sakristeju un dzīvojamās telpas, lai ticīgajiem ātri un ērti būtu atrodams arī savs dvēseļu gans. Otrā apkalpojamā draudze pašā Leišmalē, Pampāļu Silaiņos, un iecerētie darbi palika prāvesta J. Lubāna ziņā, jo 1963. gada 10. jūnijā jādodas atkal uz jaunu kalpošanas vietu Sēlijā – Eglaini un Grendzi. Darbs Eglaines un Grendzes draudzēs risinās ar V. Pentjušam raksturīgo aizrautību, iededzot Kristus mīlestības liesmu dvēselēs pat tālākā apkārtne, kad pienāk rīkojums atgriezties katra priestera garīgās formācijas degpunktā – Seminārā. Kāpēc šāda izvēle? 1972. gada 26. jūnijā, gatavojot rekolekcijas, mirst Semināra garīgais tēvs, profesors un sv. Jēkaba katedrāles viceprāvests P. Upenieks. LPSR Reliģisko lietu pilnvarotā iebildumus pret kandidātu no regulārā klēra izdodas pārvarēt arhidiecēzes administratoram J. Vaivodam ar ģeniālu ideju: V. Pentjuša iecelšanu stādīt priekšā kā arhidiecēzes konsultantu padomes vienbalsīgu izvēli. No otras puses šāda konsultantu piekrišana V. Pentjuša kandidatūrai atbildīgajam Garīgā tēva amatam liecināja, kādu morālo autoritāti baudīja šis Kurzemes mazo un nomaļo draudžu misionārs. No 1972. gada vasaras Rīgas Garīgā semināra istabiņa aiz Vecās kapellas lielā altāra veselu gadsimta ceturksni bija mūsu mazā Roma, uz kurieni svētceļoja ticības ziņā visdažādākās pārliecības ļaudis, bet neviens no viņiem neaizgāja projām bez Dieva svētības skāriena. Visiem spēkiem V. Pentjušs centās kalpot Kungam Kristum, klātesošam Vissv. Altāra Sakramentā un savā Mistiskajā miesā – Baznīcā. Kristus mīlestības vārdā kā pieredzējis garīgās dzīves pazinējs V. Pentjušs arvien auglīgāk varēja veltīties iepriekšējos gadsimtos cirsto savstarpējo aizspriedumainības brūču dziedināšanai katoļu, luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku un pārējo Latvijas kristīgo konfesiju piederīgo vidū. Līdztekus tiešajiem pienākumiem semināra Garīgā tēva, pasniedzēja, kopš 1992. g. arī vicerektora amatā (dievkalpojumi, ikdienas meditācijas, grēksūdzes un topošo priesteru garīgās dzīves vadīšana, lekcijas un eksāmeni morālteoloģijā, pastorālteoloģijā, askētikā un kanoniskajās tiesībās), V. Pentjušam veicami arī sv. Jēkaba katedrāles viceprāvesta uzdevumi, kur vistiešākajā veidā iespējams sastrādāties ar prāvestiem Fr. Lazdānu, J. Pujatu (nākamo arhibīskapu) un Z. Nagli. Katedrāles aizraujošā liturģiskās dzīve piesaista virkni Rīgas jauniešu, kas sāk savu ministranta kalpojumu pie balti mirdzošā altāra. Vairāki no viņiem uzdrošinās pārkāpt semināra slieksni, bet divi – V. Stulpins un Dr. Theol. P. Kļaviņš – sv. Jēkaba katedrālē svin savas primīcijas, silti lūdzot piedalīties savu sirmo garīgo tēvu. Atmodas gadu piedāvātās reliģiskās dzīves iespējas V. Pentjušu nepārsteidza nesagatavotu. Gluži otrādi – varēja domāt, ka uzstāšanās Radio un televīzijas raidījumos, konferences vai priekšlasījumi, izbraukumi uz jaundibināmām draudzēm Aizkrauklē, Carnikavā, Inčukalnā vai Saulkrastos, draudžu bibliotēku un grāmatu galdu atvēršana, jaunu grāmatu rakstīšana un publicēšana, Katehētikas institūta izveidošana un nakts vigīliju un Rožukroņa salidojumu ieviešana jau sen būtu bijusi V. Pentjuša ikdienas pienākumu sastāvdaļa. Deviņdesmito gadu sākumā lielākajai mūsu ticīgo daļai un tiem draudzes ganiem, kas nepazina reliģisko aktivitāšu dinamiku Rietumos, tas viss līdzinājās sensācijai. Varējām tikai apbrīnot V. Pentjuša orientēšanās spējas dažādajos jautājumos, ne vienmēr bijis iespējams sekot viņa iemītajās pēdās. Šodien laikmeta lielo pārmaiņu liecinieki par pašsaprotamu uzskata reliģiskās izglītības akadēmiskā statusa apliecināšanu civilās sabiedrības priekšā vai daudzu citu it kā nogurdinošu pienākumu veikšanu. Ar laiku mēs spēsim arvien labāk novērtēt nelaiķa izpratni un prasmi optimistiski uzticēt Dievam kontroversus reliģiskās prakses jautājumus. Nelaiķa pēdējos mūža gadus iezīmē arvien lielākas ciešanas. Jau kā semināristi bijām ievērojuši Pentjuštēva nogurumu, kas reižu reizēm lekciju laikā viņam lika piecelties un turpināt lekciju, staigājot pa auditoriju. Pēc biežas, bet īslaicīgas slimošanas viņš aizvien ar tādu pašu vai pat vēl lielāku dedzību centās atsākt savu kalpošanu. Izrādās, ka pagurums saistījās ar apcietinājumā un izmeklēšanā piedzīvoto spīdzināšanu, kad „pieredzes bagāti” drošībnieki savam upurim ilgstoši neatļāva gulēt miegā un atgūt spēkus. Apbrīnojamā un, gribētos teikt, gandrīz vai pārdabiskā veidā Pentjuštēvam izdevās savu ciešanās un askētisko vingrinājumos izvārdzināto ķermeni uzturēt kalpošanai nepieciešamajā formā līdz 90 gadu vecumam. Taču gadu gaita nepielūdzami dara savu. Ar lielā Baznīcas tēva sv. Ambrozija vārdiem runājot: «pienāk laiks, kad dvēsele vairs nebaiļojas šaubu un šķēršļu priekšā, jo Svētā Gara žēlastība gūst pārsvaru», ciešanas un pārbaudījumi iet roku rokā ar Kunga žēlastībām un prieku. Pentjuštēvs nevēlējās atklāt pasaulei, kā pamazām izsīka viņa spēki, jo klusībā veltītam upurim taču ir nesalīdzināmi lielāka vērtība Dieva acīs nekā plaši izreklamētai un cilvēku līdzcietību izraisošai sāpju izrādīšanai, bet vienlaikus ar atbruņojošu dabiskumu viņš mācīja ar savu paļāvības pilnas ticības piemēru atvēlēties labā Dieva rokām. Dievs viņu neatstāja – un sūtīja savus eņģeļus labu cilvēku personā, kuriem šodien no sirds vēlamies pateikties par pašaizliedzīgo kalpošanu cietējam Kristum Pentjuštēva personā. Pēc savas priesterības 60 gadu jubilejas gaviļpilnā fināla akorda 2002. gada 9. martā ticīgiem vairs nebija iespēja ieraudzīt stalto garīgā tēva stāvu komžā un stolā, ar Breviāru padusē dodamies uz sv. Franciska baznīcas biktskrēslu vai ejam svinēt sv. Misi, nesot vienmēr rūpīgi apsegto biķeri. Par Garīgā tēva Romu vai drīzāk Tabora kalnu un Golgātu kļūst divas gaišas istabiņas Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes mājas mansarda stāvā ar tik stāvām kāpnēm, ka pašam ar saviem spēkiem nav iespējams nedz uzkāpt, nedz nokāpt. Toties jo sevišķi pienākas apbrīnot garīgā tēva sasniegumu prasmē dāvāt Kristus dvēseles mieru un prieku visiem, kas nebaiļojās kāpt augšup šajā Taborā jeb Golgātā, lai piedalītos ikrīta misē un ikvakara rožukronī. Līdz pēdējai dzīves nedēļai Sv. Mise Dieva priesterim bija skaistākais un svarīgākais dienas notikums. Nespējot vairs koncelebrēt, viņš vēlējās saņemt komūniju. Pr. P. Kļaviņa stāsta par V. Pentjuša pēdējo Sv. Misi, 14. februārī. Jau nobaudījis no pasniegtā Mises biķera, uz jautājumu: „Tēvs, vai vēl?”, garīgais tēvs, atbildēja: „Jā!”. Kas gan var būt vēl svētāks par Visdārgajām Kristus Asinīm, un pēc kā vēl vairāk ilgoties patiess Dieva draugs – it īpaši, ja tas ir Pēdējais Mielasts (Mk 14,25). Dižā un apgarotā Latvijas Baznīcas ticības tīrradņa V. Pentjuša garīgajā mantojumā varam saskatīt galvenos garīgo meklējumu virzienus. Pirmkārt, paklausība patiesībai, ko viņa iemīļotais pāvests Jānis Pāvils II tik izteiksmīgi sauc vārdā – Kristus. Kristus tēls Krusta ceļā nav skumjš un nelaimīgs, bet gan iedvesmojošs, vēl priekšpēdējā naktī V. Pentjušs vēlējās klausīties prof. P. Kļaviņu lasām Krusta ceļa meditācijas, ko reiz spēku briedumā pats bija sacījis Garīgā semināra dievkalpojumos. Otra iemīļotākā tēma nelaiķa meditācijās ir Baznīcas kopiena, kurā vienīgajā rodama vienība ar Dievu. Pieņemt Kristu nozīmē kļūt patiesi brīvam, jo Evaņģēlija vārds nevis ierobežo cilvēku, bet gan ļauj viņam tuvoties cilvēcības pilnībai, kura gūstama Baznīcā, kas sludina un dāvā Kristu. Patiesība nav kaut kas, kas kādam pieder, bet gan Kāds, kuram mēs piederam, un kas mums liek iet pretī visiem cilvēkiem, pēc Debesu Tēva gribas uzlūkojot tos kā brāļus. Ar savu Dieva dāvāto patiesības atziņu V. Pentjušs skaidri saskatīja relatīvisma draudus, kas īstenojas, ja šķietamas interreliģiozas un starpkonfesionālas izlīgšanas vārdā noklusē patiesību par Kristus pestīšanas noslēpuma pilnīgu realizēšanos Baznīcā. Ekumēniska atvērtība ir dienišķā maize Kristus Baznīcas vienotības cīnītājiem. Taču nav nekāds paradokss, ka, aizvien vairāk mīlot savus šķirtos brāļus, Viktors Pentjušs aizvien vairāk pārliecinājās par Pestītāja dibinātās Baznīcas rādītā Debesu ceļa skaidro saskatāmību. Visbeidzot, nelaiķa trešā iemīļotākā teoloģisko meklējumu tēma bija veltīta Dievmātes lielākai slavai. Priesteru un laju vidū Viktors Pentjušs ne vien popularizēja Jaunavai Marijai veltītās svētapceres un lūgšanas, bet arī veltīja pats sevi, lai izkliedētie Dieva bērni saglabātu patiesu Kristus mīlestību, kuras garantija ir mariāniskā dievbijība. Tagad, kad aizritējušas vairākas stundas, kopš Viktoram Penjušam atvērušas Mūžības vārti, varam lūgties, lai viņa garās dzīves mācības, piemēra un upuru krājums nestu bagātīgus augļus Kristus lūgtajai Baznīcas vienībai virs zemes. Publikācijai  |
