Kur var nonākt mūsu sabiedrība, audzinot jaunatni šādā asiņainā un nebaudāmā pārdzīvojumā? Uz ekrāniem skatāmā Pāvela Lungina filma „Sala” nemainīs visa kinematogrāfa stāvokli, bet gribētos ticēt, ka būs aizsākums jaunam virzienam tajā. No šīs filmas pirmizrādes Krievijā ir pagājuši gandrīz trīs mēneši. Šā gada 28. janvārī filma ieguva nacionālā kino prēmiju „Zelta ērglis” un ieguvusi augstu Svētīgākā Maskavas un visas Krievijas Patriarha Aleksija novērtējumu. Vienā no savām intervijām Viņa Svētība atzīmēja, ka Pāvela Lungina filma vēlreiz apliecināja baznīcas tēva Tertulliana patiesību par to, ka „cilvēka dvēsele pēc dabas ir kristiete”, liekot „pat neticīgiem ļaudīm aizdomāties par reliģiju un Dievu, par grēku un nožēlu”. Filma izraisījusi rezonansi gan pareizticīgo kristiešu vidū, gan arī laicīgajā pasaulē, bet nevar neatzīmēt arī filmas pretiniekus, kuri apvaino filmu starecu pielūgšanā, nekompetencē, daudzās kļūdās u.c. Daži ir noklīduši un nogriezušies uz tukšu izrunāšanos, gribēdami būt bauslības mācītāji, bet nesaprazdami ne to, ko saka, nedz to, ko daži apgalvo. (1. Tim. 1, 7). Tomēr no otras puses tajā, ka filma ir saņēmusi tik dažādas atsauksmes, ir arī pozitīvs moments: tas nozīmē, ka to ir pamanījusi gan Baznīca, gan sabiedrība. Labāk lai runā par to, nekā par ziepju operām. Sarūgtina tikai dažu cilvēku un pat garīdznieku tuvredzība, kuri nav saskatījuši filmas apslēptāko būtību, bet ievērojuši tikai kļūdas, kuras ir piedodamas, ņemot vērā scenārista jaunību un režisora reliģisko neizglītotību. Pēc scenārista D. Soboļeva vārdiem, scenārija formula ir neticami vienkārša: „kārdinājums, izpirkums un piedošana”. Galvenā varoņa, mūka Anatolija, prototipa veidošanai kalpojuši krievu viedie: sirdsskaidrais hieromūks ģeķis Feofils, dzīvojošs Kijevas Pečoru Lavrā XIX gadsimtā un sirdsskaidrais Sebastians, dzīvojošs XX gadsimtā Karagandā. Lielā Tēvijas kara laikā sarkanarmietis Anatolijs Sevastjanovs izdara smagu grēku. Apzinoties visa izdarīgā briesmīgumu un smagumu, jūtot sirdsapziņas pārmetumus, viņš savu dzīvi velta nožēlai, lūgšanai un kalpošanai ļaudīm. Slēpjot no ļaudīm Dieva dotās dāvanas (gaišredzību, dziedināšanas spējas), t. Anatolijs uzņemas ģeķības varoņdarbu. Viņš netiecas būt vieds un pat izvairās no tā, bet tiecas tikai pēc piedošanas un dvēseles miera.  Nožēlas un garīgās izaugsmes ceļš, pa kuru iet filmas varonis, nav viegls. Mēs redzam nepārtrauktas t. Anatolija lūgšanas ar asarām un pašaustīšanu, mēs redzam, ar cik lielu samierināšanos viņš pilda vienu no smagākajiem klostera paklausības darbiem – kurinātāja pienākumus, kaut arī tie kaitē viņa jau tā sliktajai veselībai. Mēs redzam, kā viņš, nebaidoties no apvainojumiem par neprātu, bez nosodījuma izsmej skaudību, grēcīgos paradumus un pieradumu pie laicīgām lietām, un tas netraucē viņam darīt labus darbus, lūgt piedošanu, piedot un mīlēt.
Sava dzīves ceļa beigās t. Anatolijs saņem mierinājumu un piedošanu, un mēs redzam, cik stipra bija viņa ticība. Viņš uzzina, ka viņa draugs Tihons, kura priekšā viņš bija vainīgs mazdūšības un dzīvības laupīšanas dēļ, ir dzīvs un sen jau viņam piedevis, uzskatot viņu par mirušu. Cik gan lielai ir jābūt ticība, lai šajā brīdī nekristu un nepārmestu sev veltīgu nožēlu un pēc laicīgās saprašanas - lieki iztērētu dzīvi klosterī. Ne tik būtiska vairs šķiet filmas varoņa lūgtā piedošana izdzīvojušajam biedram (kaut gan viņam kā kristietim tas bija jādara un tas tika izdarīts), jo t. Anatolijs saprot – lūk, piedošana no Dieva, Kurš pasargājis Tihona dzīvību un sargājis viņu, grēcīgo, no vēl smagāka grēka – no slepkavības. Lūk, kādēļ Dievs tik ilgi viņam nedeva dvēseles mieru, kuru t. Anatolijs meklēja visā savā grēku nožēlas ceļā. Šī filma ir līdzība, kuru nedrīkst vērtēt kā reālu gadījumu, kaut arī pilnībā ir varējusi notikt, tikai citādā veidā. Tas ir stāsts par grēkojušu cilvēku, kuru viņa grēks ir atvedis pie ticības, skumjām par padarīto un nožēlas. Pie nožēlas, kuru galvenais varonis sevī nes visu savu apzināto dzīvi Kristū 30 gadu garumā. Šeit nevar neatcerēties par svētās sirdsskaidrās Ēģiptes Marijas dzīvi tuksnesī un viņas grēku nožēlu vairāk kā četrdesmit gadu garumā. Pēc svētītāja Ignātija Brjančaņinova vārdiem: „Sava grēka apzināšanai un izdarītā nožēlošanai uz zemes nav robežu. Ar grēka apzināšanos mostas nožēla, ar nožēlu tiek sniegta attīrīšanās, un pastāvīga prāta acu skaidrība sāk saskatīt tādus trūkumus cilvēciskajā būtībā, kurus šis skatiens savā pastāvīgajā aptumšotībā vispār nav pamanījis”. Filmu nevar uztvert kā nekļūdīgu, ka viss tajā ir pareizi. Filma nav Evaņģēlijs, bet aicinājums uz grēku nožēlu. Tā ir autora skatījums uz pareizticību, svēto tēvu mācību, cilvēku sadzīvi – kritieni un augšām celšanās; visbeidzot tā ir kā sprediķis.Ja ņemam vērā, ka grēku nožēlas tēma mūsdienu krievu kino un vispār pasaules mērogā tiek aizskarta pirmoreiz, tad tas ir izdevies veiksmīgi. Šodien mēs esam Lielā gavēņa sākumā. Lielā gavēņa, kuru svētā Baznīca dēvē par gudrības māti, grēku atmaskotāju, nožēlas sludinātāju un cilvēku glābēju. Lai Dievs dod, ka katrs no mums paņemtu no filmas sev ko derīgu, bet Svētais gavēnis kļūtu par patieso mūsu grēku nožēlas un labošanās laiku. www.pravoslavie.lv | 
;)