Tēvs Oskars klātesošos iepazīstināja ar divu svētā Pāvila vēstuļu: Vēstules romiešiem un 1. Vēstules korintiešiem - 1, 2 un 3 nodaļām. Kapelāns pastāstīja, ka īpaši gavēņa laikā, šajā pārdomu laikā, cilvēki meklē atbildes uz daudziem un dažādiem jautājumiem par ētiku, tikumiem un morāli. Pārsvarā tas skar kristiešus, kuri meklē atbildes uz kristīgās morāles būtības pamatiem, savas dzīves ceļa jēgu, mērķiem un Patiesības meklējumiem. Priesteris atzīmēja, ka praktiski šie jautājumi ir atklāti jau no senseniem laikiem, cilvēki vienmēr ir meklējuši Patiesību, morāles un tikumības normu principus. Vislabāk tas ir redzams, paskatoties uz dažādām pasaules piedāvātajām gudrībām, filozofijām, likumiem un normām, kas cilvēkam sola laimi, panākumus un dažādus labumus, ja tas ievēros kaut kādas noteiktas kategorijas, normas, pieturēsies pie kaut kādiem likumiem, izpildīs kaut kādus noteiktus rituālus... Bieži vien cilvēks pat var „apmaldīties” visās šajās „gudrībās” un „filozofijās”, jo piedāvājumu ir tik daudz, lai maģiski kļūtu uzreiz laimīgs... Ar ko tad atšķirās kristietība no visa pārējā, no visa pasaules piedāvātā? Šos jautājumus risināja un atklāja to patieso būtību jau svētais Pāvils savās Vēstulēs romiešiem un korintiešiem. Vecajā Derībā mēs varam lasīt par dažādām morālās dzīves normām un kategorijām, pie kurām ļoti strikti pieturējās jūdi. Perfekti tika izpildīti dažādi rituāli un likumi no Vecās Derības, bet vai tā bija tā meklētā Patiesība? Senajā Grieķijā hellēņi piedāvāja dažādas filozofiskas mācības un novirzienus, tikumu normas, kuras pildot un ievērojot, cilvēks, viņuprāt, varēja nonākt pie Patiesības. Arī senā Roma bija slavena ar saviem politiskajiem likumiem, tiesu sistēmu un tās kārtību, bet vai tos ievērojot, cilvēks ieguva Patiesību? Tēvs Oskars uzsvēra, ka svētais Pāvils ļoti labi apzinājās, ka neviena no šīm sfērām cilvēkam nedos Patiesu Laimi, ka īstā Patiesība ir jāmeklē pavisam kaut kur citur. Pāvils skaidro, ka jūdu "likumu pildīšana" bija aizsegs liekulībai, bet grieķu "tikumiskā dzīve" - izvirtībai. Tikai Jaunajā Derībā mēs atradīsim Kristus pavēli „mīlēt savus ienaidniekus”. Jēzus Kristus nāk jau ar pavisam citu skaidrojumu par morāli, tikumiem un normām. Visas iepriekšminētās mācības savā pamatā balstās uz cilvēka lepnību, bet Jēzus cilvēkam piedāvā Krustu - kailu, vientuļu, pazemotu Krustu, bez svinīgiem rituāliem, kā tas bija jūdiem, bez skaistām runām un lietām, kā to piedāvāja grieķi, bez augstprātīgiem likumiem, kā tas bija pie romiešiem. Tā ir atkailināta pazemība, kura cilvēkam ir jāpieņem savā dzīvē, jāmīl ne tikai sevi, tuvākos un apkārtējos, bet arī pat savus ienaidniekus, „ jāņem savs krusts rokās” un jāseko Jēzum. Jēzus Kristus par mums ir nomiris, katram no mums par velti, otro reizi dodot iespēju patiesi kļūt laimīgiem. Kristus Krusts mums parāda, ka nav svarīgi, cik skaista un jūsmīga ir Mīlestība, bet gan cik daudz Mīlestība ir saistīta ar upuri, ar ciešanu pieņemšanu savā dzīvē un ar mūsu gatavību upurēties cita cilvēka, pat sava ienaidnieka labā. Kapelāns paskaidroja, ka cilvēks savā būtībā ir pārāk vājš, lai to visu spētu uzņemties, un praktiski, to cilvēka spēkiem nemaz nav iespējams arī izdarīt, bet mums vienmēr ir jāatcerās, ka no Kristus visu laiku nāk spēks un žēlastība, ka Dievs mums sūta Svēto Garu, lai Viņš mūs pastāvīgi stiprina, pamāca un uzmundrina, lai Viņš mums atgādina par visu, ko Jēzus Kristus ir mācījis un sludinājis. Pēc konferences notika Liepājas vienības dzintariešu diskusijas par šo tēmu, kur katrs varēja noskaidrot viņam nesaprotamu vai interesējošu jautājumu. Sanita Zustere, Vatikāna Radio, Liepājā | 
