- Kādas mērķgrupas būtu iekļaujamas Nacionālajā programmā iecietības veicināšanai?
"Nacionālajā programmā" ir uzskaitītas vairāk nekā desmit pazīmes, pēc kurām var izpausties diskriminācija pret cilvēkiem (rase, ādas krāsa, tautība, valoda u.t.t.). Pēc mūsu domām sabiedrība Latvijā ir kulturāla, līdzsvarota un pietiekami iecietīga, ņemot vērā tās daudznacionālo sastāvu. Atsevišķu huligānu izlēcieni pie mums, domājams, nenotiek biežāk kā citās valstīs un policijai nav īpašu grūtību, lai ar tiem tikt galā. Neuzskatām, ka neiecietība būtu nacionāla problēma mūsu valstī. Tātad cīņu pret diskrimināciju nav iemesla pacelt "Nacionālas programmas" līmenī, jo tai drīzāk ir vietējās kampaņas raksturs. - Vai homoseksuālas, biseksuālas orientācijas cilvēki un transseksuāļi būtu vai nebūtu uzskatāmi par sabiedrības neiecietības riska grupu? Līdz homoseksuāļu "praida" gājienam Rīgā (2005.g.) nekāda konflikta ar viņiem nebija. Arī tagad mūsu sabiedrība būtībā nav mainījusies un konfliktu ar homoseksuāļiem speciāli nemeklē. Tātad viņi (kā tādi) nav uzskatāmi par apdraudētu vai diskriminētu grupu. Taču problēma ap šo jautājumu tiek radīta mākslīgi, jo homoseksuāļi paši p r o v o c ē pret sevi neiecietību, dižojoties ar savu amorālo dzīves veidu un cenšoties to uzspiest citiem ar likumdošanas palīdzību Ja homoseksuāls dzīves veids tiks atzīts un aizstāvēts Nacionālajā programmā, tad š ī p r o g r a m m a p a t i k ļ ū s p a r l i e l ā k o p r o v o k ā c i j u pret savas valsts pilsoņu ētisko dzīves veidu, pret viņu ģimenes vērtībām un pret viņu reliģiju. Likuma vārdā aizstāvot, diktējot un bīdot sabiedrisko domu pretdabīgā ievirzē, nozīmē valdības masīvu uzbrukumu ģimenes institūcijai pašu zemē. Seksuālo minoritāšu iekļaušana Nacionālajā programmā jāuzskata par pārpratumu. Šī homoseksuāļu lieta kļūst traģikomiska savā uzbāzībā, jo teorētiski var jau izmainīt valsts likumus viņu labā, bet ar to jau nemainās goda un kauna, tikuma un netikuma jēdzieni cilvēku sabiedrībā. Kādas var būt homoseksuālisma sekas? Tas radīs valstī pastāvīgu nemiera perēkli, jo tiek aizskartas pilsoņu svarīgākās garīgās vērtības. "Praida" gājieni pilsētā ar laiku var radīt Belfāstas situāciju. Kad šāds virziens nonāks līdz savam nenovēršamajam strupceļam, tad būs jācīnās ar sekām, ko paši radījuši. - Kādi konkrēti pasākumi būtu īstenojami, lai novērstu vardarbīgu vēršanos pret minētajām grupām un diskrimināciju, ko nepieļauj starptautiskie cilvēktiesību akti? Pirmais: Jāpaskaidro homoseksuāļu organizācijām, ka sabiedrība Latvijā ir pietiekoši toleranta; ka viņi var justies droši; ka viņi netiks ne aizskarti, ne diskriminēti, ja vien viņi paši cilvēkus neizaicinās un neprovocēs.
Otrais: Jebkura valsts iestāde ir kompetenta homoseksuāļiem paskaidrot, ka viņu seksuālā dzīve ir pilnīgi privāta lieta. Trešais: Pirms runāt par seksuālo minoritāšu p u b l i s k o s t a t u s u, ir jāsakārto likumdošana. Jāpieprasa no homoseksuāļiem, lai dod juridisko un morālo pamatojumu savām pretenzijām; lai definē homoseksuālisma būtību, tā nepieciešamību publiskajā telpā, tā pozitīvās un negatīvās sekas indivīdam un sabiedrībā. Lai pierāda homoseksuālisma atšķirību no izvirtības un kā atšķirt "dzimušu'' homoseksuāli no tā, kurš šo netikumu apguvis praksē. Kurš no tiem pretendēs uz publisko statusu u.t.t.? Likumdevējiem taču jābūt skaidrībā vai te iet runa par homofobiju vai teofobiju. Līdz ar to seksuālo minoritāšu publiskais statuss atkritīs pats par sevi. Ceturtais: Homoseksuālismu noņemt no dienas kārtības gan Saeimā, gan ministrijās, bet tā vietā Nacionālajā programmā iekļaut pasākumus pret īstām problēmām, jo alkohola patēriņš valstī nenormāls un skolās plaukst narkomānija, pīpēšana un seksuālā izlaidība. Rīgā, 2007. gada 12. martā LRKB Informācijas centrs | 
