Svētceļnieks savu ceļu veiks ar nopietnību un apņēmību, ja skaidrs un nopietns būs svētceļojuma mērķis. Ir jāzina, uz kurieni tu ej... Gribam to vai ne, ir jāatbild uz jautājumiem, kurus uzdod pati cilvēka dzīve: kāds tu gribi būt un kāds īstenībā esi? Kādām vērtībām vajadzētu būt pirmajā vietā, un kādas vērtības tevi nodarbina tagad, šajā brīdī? Katra cilvēka dzīve ir ceļš... Ceļš, kas ved uz mūžību!
Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva. Kristietis savas dzīves vērtības meklē un atrod dzīvajā Dieva Vārdā — Svētajos Rakstos. Bībele ir gaisma mūsu dzīves ceļiem un takām; tā ir Grāmata, kas māca gudrību.
Šī gada Lielā gavēņa ceturtajā svētdienā Jēzus mums stāsta par ceļu — par ceļu, ko gāja pazudušais dēls. Šī ceļa sākumā ir mājas. Tās simbolizē visu to, kas veido garīgo un materiālo mantojumu, ko mēs katrs saņemam jau savas piedzimšanas mirklī. Šīsdienas Evaņģēlija fragmenta varonim — jaunākajam dēlam — bija laime, kas nav dota katram cilvēkam, — mājas. Kāpēc tā? Jo bieži vien mājas, kurās dzīvojam, mums ir tik ierastas un pašsaprotamas, ka ne savas mājas, ne laimi, kas no tām plūst, vairs pat nepamanām. Tikai tad, kad cilvēks savas mājas zaudē, kad tiek izlikts uz ielas, kad tiek padzīts vai pats no tām aiziet, viņš līdz sirds dziļumiem saprot, kas ir mājas un kādu laimi tās dod. Pazudušais dēls nolēma "pagaršot" dzīvi ārpus mājām, ārpus savas ģimenes garīgā un materiālā mantojuma.
Ja, lasīdami šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, tēvā saskatīsim Kungu Dievu, mūsu visu Tēvu, bet pazudušajā dēlā — sevi, tad mums nebūs grūti saprast, par ko Jēzus stāsta. Kungs atklāj patiesību, kuras sākums ir meklējams pirmo cilvēku Ādama un Ievas pieredzē. Viņi dzīvoja Paradīzē, savās mājās, kuras radīja un dāvāja Dievs. Viņi nolēma pamēģināt dzīvot ārpus Dieva, ārpus Viņa gribas, ārpus mājām un visa tā mantojuma, ko bija saņēmuši no Dieva. Ādams un Ieva atstāja Dieva ceļu un nolēma sevi klaiņošanai.
Būdams prom no mājām, pazudušais dēls sāpīgi izjuta, cik bezjēdzīga un smaga ir šāda klaiņošana, — viņš apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja tīrumā ganīt cūkas. dēls ilgojās remdēt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva. No kunga, no mantinieka dēls bija kļuvis par vergu. Viņa dzīve un eksistence kļuvusi atkarīga no... cūkām, ko viņš ganīja. Bez tām viņam nebūtu darba. Cūku barība — pākstis — kļuva par pazudušā dēla ilgu mērķi. Tomēr viņu mocīja ne tikai fiziskais izsalkums... Daudz smagāks un sāpīgāks ir garīgais bads, ilgas pēc mājām, kurās pat kalpiem ir savs nodrošinājums un kurās pat viņi tiek atbilstoši cienīti un vērtēti.
Domājot par cilvēka dzīvi, gribas sacīt, ka, no vienas puses, dzīve ir nemitīgi cilvēka centieni izrauties no pazemojuma, uz kādu viņu notiesā grēks, un, no otras puses, cilvēciskās cieņas atgūšana, pieņemot Dieva žēlastību. "Kas paliek Kristū, tas ir jauns radījums," saka apustulis Pāvils 2. vēstulē korintiešiem (2 Kor 5, 17).
Pazudušā dēla atgriešanās mājās rada prieku. Un, viņš vēl bija tālu, to ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita dēlam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Pazudušais dēls, iedams savu dzīves ceļu, ir veicis apli — viņš izgāja no tēva mājām un nu atgriežas tajās. Dēls ir kļuvis bagātāks — ir iemantojis dzīves pieredzi. Viņš ir sapratis, ka grēks degradē cilvēcību, kā arī to, ka laime ir mājās, kuras cilvēkam dāvā Dieva Apredzība. Dievā cilvēks rod savu piepildījumu un laimi. Ārpus Dieva ir tikai nāve un iznīcība. Tieši tāpēc bija, ir un paliks aktuāli apustuļa Pāvila vārdi: "Mēs lūdzam Kristū: samierinieties ar Dievu!", proti, — atgriezieties savās mājās, kuras jums dāvājis pats Dievs, nometiet no sevis negodu, kas ir klaiņošana tālu no Tēva mājām.
Varam sacīt, ka arī pasaule ir kā lielas mājas visiem cilvēkiem. Tiek runāts par visas cilvēces ģimeni. Sakot "cilvēces ģimene", domājam arī par mājām, par atbilstošu vietu un apstākļiem, kuros ģimene var attīstīties. Eiropā runā par nepieciešamību dzīvot savienībā, dzīvot kopīgi — ar kopīgu saimniecību, kopīgu politiku un kultūru... Sadrumstalotā Eiropa meklē to, kas visus apvienotu, un ilgojas pēc kopīgām mājām. Šādas idejas virmo ne tikai ārpus mūsu zemes robežām, bet arī mūsos — gribas beidzot tikt pāri mūriem, sadalījumiem, sašķeltībai, domstarpībām un konfliktiem... Gribas dzīvot mierā un saticībā. Tikai, nezin kāpēc, bieži meklējam tur, kur tā visa nav...
Mums katram jāsaprot, ka ir iespējams miers un saticība visā pasaulē, visā Eiropā, visā Latvijā, — visas labās domas piepildītos, ja mēs katrs savā sirdī un dzīvē izlīgtu ar Dievu, ar cilvēkiem un paši ar sevi. Savukārt, ja tā nenotiks, — tad būvējām, būvējam un būvēsim vienīgi Bābeles torni. Ir nepieciešams atvērt savu sirdi labumam, mīlestībai, taisnībai un patiesībai. Sirdī ir jāsāk būvēt savas mājas. Sirdī ir jāmeklē un jāatrod dziļa vēlme atrast ceļu uz Tēva mājām, uz to vērtību un principu pasauli, kādu visa iesākumā radīja Dievs.
Pats Dievs dāvā atgriešanās žēlastību. Jo Kristū Dievs samierināja pasauli ar sevi — tā lasījām šīs svētdienas otrajā fragmentā no Svētajiem Rakstiem, no Pāvila 2. vēstules korintiešiem. Problēma slēpjas tajā, ka ļoti bieži mums trūkst drosmes sadzirdēt, ko sirds mums saka, trūkst drosmes sadzirdēt, ko pats Dievs runā mūsu sirdī. Kamēr nesapratīsim un nepieņemsim patiesību par to, cik nepieciešama ir izlīgšana, kuras sākums ir cilvēka sirdī, tik ilgi par kopīgu māju būvēšanu nevar būt ne runas — tad nevar runāt par pazudušā dēla atgriešanos tēva mājās. Ir jāatklāj, jāsaprot un jāatzīstas: "Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi." Šī patiesība atbrīvo cilvēku.
Izlīgšana vienmēr pabeidz cilvēka cīņu ar grēku un apliecina Dieva žēlsirdības un žēlastības uzvaru. Izlīgšana kļūst par jaunas dzīves sākumu — senais ir pagājis, un, lūk, ir radies jaunais.
Lielā gavēņa laikā kristieši apņemas veikt atgriešanās darbus. Rekolekcijās, apcerot Kristus ciešanas, lūdzoties Rūgtās asaras vai ejot Krustaceļu, bet īpaši — praktizējot Gandarīšanas sakramentu — mēs Lielā gavēņa laikā visi kopā ejam uz Tēva mājām. Un, kaut arī šajā atgriešanās ceļā ejam kopā ar visu Baznīcu, atgriešanās ir un paliek katra cilvēka darbs. Katram ir jāpieņem rūgtā patiesība par sevi — es esmu pazudušais dēls vai meita, esmu cilvēks, kurš gribēja būvēt savu dzīvi ārpus mājām, ārpus Dieva.
Klaiņošanu ārpus Dieva izraisa grēks. Cilvēks, kurš "peldas" savā gudrībā, savās fantāzijās un ierobežotībā un jūsmo par sevi, nespēj atgriezties pie Dieva, jo tam ir vajadzīga drosme paskatīties uz sevi nevis kā uz attēlu spogulī, bet gan ielūkoties sevī. Pazudušais dēls ne tikai konstatēja patiesību par savu stāvokli, ne tikai ieskatījās sevī, bet arī cēlās un gāja atpakaļ pie tēva.
Atgriezies mājās, pazudušais dēls kļuva par tēva sarīkotā mielasta dalībnieku. Mielasts, uz kuru mūs ielūdz Debesu Tēvs, ir Euharistija. Svētās Mises laikā mēs esam mājās — Dieva mājās. Šīs mājas mums ir kopīgas, un tās esam saņēmuši kā dāvanu no Viņa.
Euharistijas laikā mēs svinam visas Baznīcas, visas Dieva bērnu ģimenes mielastu. Tāpēc katram ir jābūt apģērbtam piemērotās mielasta drēbēs — atgriešanās tērpā. Piedalīšanās Euharistijā mūs aicina uz svētu dzīvi, aicina iet ceļu, kuru mums ir dāvājis Dievs, lai mēs piedzīvotu atgriešanos, pēc kuras slāpst katra cilvēka sirds. Atgriešanās vienmēr ir darbs, krusta nešana. Tik svētīgi ir uzsākt šo ceļu — krusta ceļu —, jo tikai tas ved uz augšāmcelšanos, uz prieku, ko piedzīvo sirds, kad tā atgriežas sava Tēva mājās. 
Foto: Catholiculture.org
|
