Man kā cilvēkam, kā ierobežotai būtnei ir grūti pieņemt neizprotamas lietas vai notikumus, pat ja man būtu visdziļākās zināšanas filosofijā un teoloģijā. Toties es labprāt pieņemu to, ko saprotu, piemēram, maizi.
Es nevaru noliegt to, ka Dievs pieder pie neizprotamā, līdz galam nepazīstamā, un tāpēc kaut kas manī dumpojas, kad jāpieņem Viņa realitāte. Tas ir vecais cilvēks, kas dumpojas manī, jo ir pakļauts grēka sekām. Kāpēc viņš tik ļoti pretojas Dievam? Vai tad vecais cilvēks, kas mīt manī, neilgojas pēc laimes, ja to tik neveiksmīgi meklē tur, kur tā nav iespējama, proti, grēkā vai — labākajā gadījumā — iznīkstošās lietās, kas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas?
Cilvēks grēkojot ir zaudējis kaut ko ļoti būtisku, kaut ko, kas viņu piepilda ar dzīvību un līdz ar to dara laimīgu. Tā ir dzīvinošā saikne ar Dievu. Bez tās cilvēks piedzīvo tukšumu savā sirdī. Arī es. Esmu it kā sašķelts savā būtībā. No vienas puses, es piedzīvoju bijību pret Dievu, kurš manam prātam un jutekļiem ir neaizsniedzams, no otras, — izmisīgi meklēju iespēju savu tukšumu piepildīt, klaiņodams pa pasaules "izgāztuvēm". Un apziņa, ka vienīgi Dievs var mani piepildīt, manī rada vēl lielāku šķelšanos.
Redzot šo manu postu, Dieva Dēls ņēma savās rokās maizi, lai kļūtu man tuvs un izprotams. "Ņemiet un ēdiet no tās visi, jo tā ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota." Es redzu maizi, bet pieskaros Dzīvajam Dievam, no kura neizprotamās visaptveramības agrāk centos paslēpties, bet kurš tagad mani aptver no iekšienes. Dievs vairs nav jēdziens, no kura gribas izvairīties, bet mana Maize, kas piepilda mani ar dzīvību, kuru spēj dot vienīgi Viņš. www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholiculture.org | 
