Kristus mācekļi liecināja par Viņa augšāmcelšanos. Viņi nebija ne naivi, ne lētticīgi, kas viņu liecībām piešķir vēl lielāku ticamību. Attiecībā uz ziņām par Jēzus uzcelšanos no miroņiem tie izrādījās lieli skeptiķi – citiem augšāmcelšanās lieciniekiem viņi neticēja, kamēr paši personīgi nesastapās ar Augšāmcēlušos. Spēja būt kritiskam ir vērtīga Dieva dāvana, kas cilvēku pasargā no nepamatotas ticības tam, kas šādu ticību nepelna. Bet Jēzus tomēr norāja savu mācekļu neticību un sirds ietiepību. Mācekļu vaina bija tā, ka tie neticēja Dieva spēkam, kas var pārsniegt viņu izpratni. Viņi bija redzējuši Jēzu pienaglotu un paceltu krustā. Daži bija liecinieki tam, kā kareivis ar šķēpu pārdūra Jēzus ķermeni, no kura iztecēja asinis un ūdens. Redzēja, ka Jēzus ir miris. Tāpēc mācekļi ar neticību uztvēra ziņas par Viņa augšāmcelšanos. Bet kad paši personīgi sastapa un ieraudzīja Augšāmcēlušos, tad viņi ieguva nesatricināmu ticību. Tā bija tāda ticība, kas deva spēku un izturību visu mūžu, neraugoties ne uz kādām grūtībām un vajāšanām, dzīvot saskaņā ar ticību un sludināt tālāk par Kristus augšāmcelšanos. Apustuļu ticība bija tik nesatricināma, ka liecībai par tās patiesumu, viņi pat atdeva savu dzīvību. Kāpēc mums ir tik svarīga Kristus augšāmcelšanās? Tas tāpēc, ka tā piešķir mūsu ticībai jēgu. Ja nebūtu bijis šis augšāmcelšanās brīnums, tad neko mums nedotu arī visi pārējie Jēzus veiktie brīnumi, kas liecināja par viņa dievišķību. Mūsu ticība tad būtu veltīga. Par to raksta svētais apustulis Pāvils: „Ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība. Tad mēs esam arī Dieva viltus liecinieki. Bet tagad Kristus ir no miroņiem augšāmcēlies, kā pirmais no mirušajiem.” (1Kor 15,13–20). Svinot Lieldienas, mēs apliecinām Kristus augšāmcelšanās faktu. Mēs apliecinām, ka Kristus ir Dievs, jo neviens cilvēks pats saviem spēkiem nevar uzcelties no miroņiem un tādējādi apliecināt, ka Viņa mācība ir bijusi patiesa un, ka Viņš ir runājis patiesību, iepriekš pasludinādams savu nāvi un augšāmcelšanos trešajā dienā pēc tās. Kristus arī mūs aicina: „Nebaidieties no tiem, kas nonāvē miesu, bet bīstieties no tā, kas dvēselei var kaitēt.” (Lk 12,4–5). Tas nozīmē – nebaidīties ne no slimībām, ne miesas kaitēm, vecuma, kad cilvēks kļūst nevarīgs, pat ne no nāves. Tiesa gan, ka sāpes un ciešanas brīžiem ir kā smags krusts, un to priekšā cilvēks reizēm nodreb bailēs. Bet kas gan tas ir, salīdzinot ar svētlaimi, ko Kristus sagatavojis tiem, kas Viņu mīl un tic Viņam. Nebaidīties nozīmē stāties pretim visam, kas izkropļo Dieva baušļus un Viņa iedibināto kārtību pasaulē. Kristus savā laikā liekulīgajiem farizejiem pārmeta: „Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ierašas”. (Mk 7,8) Kas ir tās mūsdienu nekrietnās ierašas, no kurām būtu jātiek vaļā? Dievs teicis: „Tev nebūs zagt.” Bet šodien sabiedrībā valda uzskats, ja likumu nepilnību dēļ var palikt nesodīts, tad drīkst zagt un laupīt pat miljonus uz nebēdu. Ja arī skaidri redzams, ka notikusi krāpšana, bet papīri ir tīri, tad vecu, aklu sirmgalvi bez sirdsapziņas pārmetumiem var izlikt no sava mājokļa, atstājot viņu bez pajumtes. Dievs ir teicis: „Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Bet pie mums ieviests nelāgs ieradums, ka praktiski katrā gadījumā ir iespējama laulības šķiršana. Dievs ir teicis: „Kas piekopj pretdabiskas dzimumattiecības, debesu valstību neiemantos.” (1Kor 6,9) Bet pie mums ar likumu grasās aizsargāt homoseksuālistus kā īpaši vērtīga, iznīcībai pakļauta dzīves stila pārstāvjus un šķietamas vērtības kā normu uzspiest sabiedrībai. Tādējādi, apdraudot ģimeni, kas ir katras tautas dzīvā spēka un laimīgas nākotnes pamats. Cilvēks ir sabiedriska būtne, kurai ir milzīgs instinkts pielāgoties videi. Ja tā ir morāli veselīga, tad visi cilvēki, īpaši bērni un jaunieši, kas nav ieguvuši cilvēcisko briedumu, var justies droši un pilnvērtīgi attīstīties. Bet ja ne, tad iznākums it tāds, kā teicienā: „Kas vārnu barā atrodas, tas pats sāk ķērkt kā vārna.” Lūk, tik bēdīgā stāvoklī nonāk cilvēks, ja sāk labot un sev pielāgot Dieva baušļus un mācību, kas ir patiesības mēraukla. Bet arī šādā situācijā izmisumam nav vietas. Kristus ir uzvarējis grēku un nāvi. Ja vien tversimies pie Viņa kā pie īstā un patiesā drauga un ierādīsim Viņam svarīgāko vietu mūsu dzīvē, tad Viņš arī palīdzēs tikt pāri visām likstām un nebūšanām. Palīdzēs ikvienam un visai sabiedrībai garīgi augšāmcelties. Ir ļoti labi, ja Lieldienas svin ne tikai kristieši vien, bet visi cilvēki, jo Pestītājs nomira un Augšāmcēlās par visiem, viens pats gandarīdams par visas cilvēces grēkiem. No sirds jūs visus, Dieva mīlētos, sveicu Kristus Augšāmcelšanās svētkos un novēlu ikvienam piedzīvot garīgu augšāmcelšanos! Liepājas un Kurzemes bīskaps Vilhelms Lapelis | 
