Katrs kristietis apzinās, ka pēc Lielā gavēņa, pēc liturģijā un dievbijības vingrinājumos veiktā gājiena cauri nāves ēnas ielejai mēs Lieldienu rītā kopā ar savu Pestītāju esam augšāmcēlušies jaunai dzīvei — nāves bailēm vairs nav varas pār mums, un tāpēc gaviļpilns Alleluja kā spoža saules gaisma plūst un plūst no priekpilnām sirdīm. Taču tikpat labi zinām, ka bez pastāvīga Dieva žēlastības atbalsta un bez paša ticīgā apzinātas sadarbības ar žēlastību cilvēka sirds nespēj ilgstoši saglabāt šādu pacilātu dvēseles noskaņojumu. Tāpēc arī trešajā Lieldienu svētdienā mēs joprojām tikai mācāmies būt un palikt kopā ar mūsu augšāmcēlušos Pestītāju. Šodien atbilstoši Svēto Rakstu liecībām pārdomāsim, kā pēc pirmajām Lieldienām cilvēces vēsturē arī Pestītāja mācekļi tikai mācījās iet uz priekšu, iet ticības dziļumā ar pavisam jaunu sava Mācītāja klātbūtnes apziņu.
Evaņģēlija lasījumā mēs sastopam vairākus Kristus mācekļus — Sīmani Pēteri un Tomu, Natanaēlu un Zebedeja dēlus, un vēl citus Viņa mācekļus. Ikvienam no tiem ticības dzīves pieredze ir celsmīgu pārdomu un pamācības vērta. Līdz pat šai dienai visu Kristus apustuļu dzīves liecības turpina mūs uzrunāt Svēto Rakstu lappusēs un ar viņu rokām mums tālāk nodotajos cildenajos Baznīcas sakramentos. Diemžēl mēs nevaram vienlaikus mēģināt apjaust visu divpadsmit apustuļu garīgo izaugsmi, šī gada trešās Lieldienu svētdienas lasījumi mums piedāvā izvēlēties vienu no tiem, proti, apustuli Pēteri.
Pirmajā lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas mēs redzam Pēteri, kas bezbailīgi apliecina savu uzticību Kristum. Jautāsim — kāds iemesls bija tam, ka Pētera sirds dega tādās Lieldienu gavilēs, ka, atbildot augstajam priesterim, kurš nevēlas pat izrunāt Jēzus vārdu, bet nevar to arī noklusēt, apustulis ne vien uzdrošinās atteikties izpildīt viņa rīkojumu, bet pēc šaustīšanas pat priecājas par iespēju ciest negodu Jēzus vārda dēļ? Neaizsteigsimies notikumiem priekšā, tūlīt sniedzot pareizo atbildi, — vispirms vērīgi salīdzināsim Apustuļu darbu lasījuma un Evaņģēlija tekstu.
Apustuļu darbu grāmatas autors mūs ieved jaunās Dieva tautas — jaundzimušās Baznīcas — ticības dzīvei dramatiskā pārbaudījumu laikā. Pēc pirmajiem svētīgajiem panākumiem Evaņģēlija sludināšanā, kam veltītas grāmatas pirmās nodaļas, mazā Jeruzalemes pirmdraudze 1. gs. 30. gadu sākumā piedzīvoja pirmās represijas. Tempļa priesteri un Augstā tiesa neslēpa sarūgtinājumu par to, ka apustuļi sludina augšāmcelšanos no miroņiem caur Jēzu, un ar draudu palīdzību mēģināja viņus piespiest klusēt. Šī aizvien lielākā plaisa attiecībās ar savas tautas ganiem Jeruzalemes pirmdraudzei sāpēja kā nedzīstoša brūce — īpaši ja ievērojam, ka vēl savus trīsdesmit gadus, visticamāk līdz 66. gadam, proti, līdz jūdu sacelšanās sākumam un kristiešu aiziešanai trimdā, svētās pilsētas kristieši no senajām jeruzalemiešu dzimtām turpināja apmeklēt dievkalpojumus templī un lūgties kopā ar saviem ciltsbrāļiem. Diemžēl cerība, ka laika zīmes būs labvēlīgas un tauta masveidā atgriezīsies, nepiepildījās.
Pēteris uzstājās vienīgās patiesības — Kristus dievišķās Atklāsmes — vārdā, taču tas viņu nepasargāja no pazemojumiem un vajāšanām. Bet, lūk, lasījums nebūt nav ieskicēts traģiskos toņos: arī šādā Apustuļu darbu grāmatas kontekstā redzam Pēteri un pārejos apustuļus ticības prieka un drosmes pilnus. Eņģeļa atbrīvots no cietuma, viņš atkal tiek apsūdzēts, vests sinedrija priekšā un saņem sodu tikai un vienīgi par savu paklausību Dieva gribai. Ko savos sirds dziļumos domā Pēteris, kā viņa sirds spēj gavilēt tad, kad likumā noteiktie trīsdesmit deviņi sitieni plosa viņa ķermeni (Apd 5, 40a)?
Apustulim Pēterim bija, ko pārdomāt. Ik sitienu saņemot, viņš varēja atcerēties to, kā bija Jēzu noliedzis augstā priestera nama pagalmā, sildoties pie kalpu sakurtā ugunskura, varēja atcerēties, kā Kristus uz viņu raudzījās, arī savas rūgtās asaras, kad piepildījās Jēzus vārdi: "Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi." (Lk 22, 54-62) Tagad Pēteris pats piedzīvoja savas tautas vadoņu ienaidu, viņa sludinātais Vārds nerada atsaucību Dieva izredzētās tautas vairākuma sirdī. Ik sitiens varēja skaudri paust atziņu "pelnīts", "pelnīts".
Taču vai mēs labprātāk negribētu pieņemt, ka Pēteris domāja par kaut ko citu? Viņš atkal ir pie jūras (Jņ 21, 1). Pie savas Tibērijas jūras, kuras krastos pirmoreiz dzirdēja aicinājumu: "Nāc, seko man, un es tevi padarīšu par cilvēku zvejnieku." (Mt 4, 19, Mk 1, 17) Rītausmā Pēteris no laivas redz krastā stāvam vīru, kas zvejniekiem sauc: "Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, un jūs atradīsiet." "Tas ir Kungs!" gavilē Pētera sirds, un viņš metas jūrā, lai ātrāk peldus sasniegtu krastu. Kristus viņu nerāj, neko nepārmet, jo jau augstā priestera pagalmā Pēteris bija sastapis Jēzus sāpju pilno skatienu pēc tam, kad viņš bija noliedzis to, ka Jēzu pazīst.
Augšāmceltajam Glābējam ir kas svarīgāks jautājams: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?" "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" — tā savam Mācītājam atsauksies ikviena ticīga kristieša sirds pat pēc rūpīgas sirdsapziņas izmeklēšanas. Tomēr no Pētera Kristus gaida kaut ko vairāk. "Gani manus jērus, gani manas avis!" trīs reizes — tikpat reižu, cik Pētera izteiktais noliegums, — svinīgi skan Kristus vārdi. "Kā lai ganu Tavas avis?" domā Pēteris. Labais gans ir gatavs atdot dzīvību par savām avīm (Jņ 10), mīlestība vienmēr prasa gatavību nest upurus. Jūdu Augstās tiesas piespriestajiem trīsdesmit deviņiem sitieniem pēc gadiem trīsdesmit sekos āmura vēzieni, kas pienaglos Pēteri pie krusta Nērona cirkā Romā. Kristus izvēlētais gans atbilstoši sava Mācītāja apsolījumam izstieps savas rokas un dosies turp, kur miesīgais cilvēks labprāt vis nevēlas iet (Jņ 21, 18-19).
Lieldienu laiks — viens vienīgs Alleluja. Vai Pētera ticības dzīves liecība arī mums palīdzēs saglabāt šo gaviļpilno noskaņojumu? Noteikti jā — jo viņš pats savā vēstulē mūs mudina būt vienmēr gataviem atbildēt ikvienam, kas mums prasītu atskaitīties par cerību, kas mūsos mājo (1 Pēt 3, 15). Arī tad, ja nāktos piedzīvot pārbaudījumus un kritienus, jo mēs taču zinām, ka šodien kristieša sirdī ir rodama ne vien Golgāta, bet arī tukšais kaps. Augstās tiesas priekšā, kā liecina Apustuļu darbu grāmatas autors, Pēteris stājās ne vienu reizi vien. Apliecinot un izceļot Pētera prieku un drosmi, svētrakstītājs, bez šaubām, zināja tās iemeslu. Šīs drosmes un prieka avots nebija Pēteris pats ar savu cilvēkam piemītošo vājumu. Viņš ir noliedzis to, ka pazīst Kristu, viņš ir atgriezies un aicināts vēlreiz, un tagad viņš ir smēlies drosmi un prieku Dieva žēlastībā. Arī mēs, ikviens no mums, kas ar saviem niecīgajiem spēkiem cenšamies dziļi izdzīvot savu ticību, varam un drīkstam paļauties uz Dieva žēlastības palīdzību — žēlastība mūs ievedīs Kristus Lieldienu prieka neizdzēšamajā spožumā! www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org |
