Vai vienmēr mīlestības jūtas ir abpusējas? Cik gan bieži mēs jūtamies pievilti, kad esam dāvājuši otram savu laiku, kalpojumu... Mūsu cilvēkmīlestība ir nepastāvīga, jo tās pamatā ir jūtas. Tā var kļūt remdena vai — visļaunākajā gadījumā — pat pāraugt naidā. Diemžēl tik bieži līdzās vārdam "mīlestība" pastāv vārds, kam ir pretēja nozīme. Tāpēc daudzi baidās tikt pievilti, piedzīvot nodevību no savu tuvinieku puses. Savukārt to mīlestību, ko mums dāvā Dievs, nevar izsacīt vārdos. Mūsu valoda ir pārāk nepilnīga, lai varētu izteikt Dieva Tēva mīlestību uz saviem bērniem.
Pārdomājot par to, kāda ir Dieva mīlestība pret mums, mēs nedrīkstam jaukt juteklisko mīlestību ar dievišķo mīlestību. Dieva mīlestība ir pazemīga un uzticīga. Tā ir upurgatava mīlestība, beznosacījumu mīlestība. Turpretī jutekliskā mīlestība vienmēr ietver savstarpējas jūtu apmaiņas noteikumu, pretējā gadījumā tā drīz vien apsīkst un meklē citu mīlestības objektu, kas spēs atbildēt ar pretmīlestību.
Dievišķā mīlestība ietver tīras attiecības starp Tēvu un Dēlu. Tēvs dāvā mums pilnīgi visu, lai mēs varētu atrast patiesību un kļūt brīvi no verdzības grēkam.
Viņš mums ir dāvājis savu vienīgo Dēlu, neizvirzot nekādus noteikumus. Dēls labprātīgi iet ciešanu ceļu, lai atklātu Tēva godību un piepildītu mūsu sirdi ar dievišķo mīlestību. Kristus neizvirza noteikumus, bet aicina mūs: "Tāpat kā es jūs mīlēju, mīliet arī jūs cits citu!" Tas ir mīlestības bauslis — nevis pienākums, bet mīlestības nepieciešamība. Līdzīgi kā vecākiem ir jāmīl savi bērni — bez nekādiem noteikumiem un atbalstot tos grūtību brīžos. Šāda mīlestība ir nesavtīga, upurgatava un cenšas sniegt lielāko labumu.
Ja starp mums nebūs Kristus mīlestības, kā tad mēs pazīsim patiesu mīlestību? Ja neatdosim sevi Dieva un tuvākā mīlestībai, tad tās vietu ieņems savtīgā, egoistiskā izdevīguma un dažādu atkarību mīlestība! Un tādējādi cilvēka sirds tiks pakļauta grēka varai. Tā tiks piepildīta ar nemieru un verdzību grēkam.
Jēzus ir nācis pasaulē, lai parādītu cilvēkiem ceļu, kā atgriezties pie patiesās mīlestības. Šis ceļš iesākās ar Jūdasa nodevību. Ar šo brīdi sākās Jēzus ciešanu ceļš, kas atklāja dievišķo mīlestību pie krusta un Dieva varenības godību augšāmcelšanās brīdī. Dēls pagodināja Tēvu, un Tēvs pagodināja savu vienīgo Dēlu — Jēzu Kristu.
Bet vai tikai šajā savas dzīves posmā Jēzus atklāja Tēva godību? Patiesībā tas notika visu Viņa mūžu, sākot jau ar dzimšanas brīdi. Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā mēs lasām: "Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību — Tēva viendzimušā Dēla godību, pilnu žēlastības un patiesības." (Jņ 1, 14) Nākamā aprakstītā godības tēma ir Jēzus izdarītais brīnums kāzās Kānā (Jņ 2, 11). Lai gan Jēzus Godības stunda vēl nav pienākusi (Jņ 2, 4), jo tā atklāsies ciešanu ceļā un augšāmceļoties, Jēzus jau tad pasludina savu godību, lai mācekļi Viņam ieticētu.
Svarīgi ir piebilst, ka mācekļi spēja piedzīvot šo godības atklāšanos un ieticēt Jēzus dievišķībai, pateicoties jaunavas Marijas lūgumam. Baznīca Mariju godina kā ticības Māti, jo viņa pazemībā un ticībā pieņēma Dieva Vārdu, pirms Tas kļuva miesa. Marija arī tagad aizlūdz par mūsu vajadzībām, lai mūsu ticība nemazinātos, bet pieaugtu. Ar ticības dāvanu arī mēs ļaujam Dievam atklāt savu godību mūsu dzīvē. Ejot pa šo — ticības — ceļu, mēs iepazīstam Viņu, kas ir patiesā Mīlestība. Viņu, kas vienīgais var darīt mūsu sirdi skaidru un brīvu no grēka varas. www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org | 
