„Diena, kuru ik gadus atzīmējam un svinam maija mēneša sākumā par godu mūsu mātēm, ir gaišas un siltas mīlestības svētki, kas priekā un pateicībā liek pukstēt mūsu sirdīm kā pilsētu namos, tā lauku sētās. Šai goda dienā mēs visi atceramies savas pirmās bērnības gaitas un savu māti, kas ar savu sirds siltumu, gādību un modrību diendienā vadījusi mūsu soļus uz labiem darbiem un krietniem centieniem tālākā dzīvē. Mūžīgas mīlestības apstarotais mātes tēls ar savu gaišo, saprotošo skatu arvien mūs stiprinājis un stiprina visos ikdienas grūtību un smaguma brīžos, dodams mums spēkus ceļā uz labākas un vērtīgākas dzīves sasniegumiem” – savulaik teica Kārlis Ulmanis. Grāmatā “Mātes diena” lasām: “Mātes dienas tradīciju pirmsākumi ietiecas 16. - 17. gs. Anglijā, kad dienā, kas tika dēvēta par Mātes dienu, bērni centās atgriezties vecāku mājās un sveikt māti. Šajā dienā ticīgie devās uz draudzes baznīcu, lai pateiktos Dievam. Šos svētkus svinēja nelielā ģimenes lokā. Sākot ar 1921. gadu, Latvijas presē tiek publicēti raksti par Mātes dienu norisi ārzemēs. Šo dienu Latvijā sāka svinēt 1922. gadā un to rīkoja draudzes un biedrības. Ar 1934. gadu Mātes dienu svin maija otrajā svētdienā, kad māti piemin un godā arī citās valstīs. 1938. gadā pēc prezidenta K. Ulmaņa ierosinājuma Mātes dienu sāk dēvēt par Ģimenes dienu, uzsverot mātes lielo lomu ģimenes veidošanā. Neatkarīgās Latvijas laikā Mātes diena saistās ar ļoti plašiem sabiedriskiem pasākumiem: notika svinīgi sarīkojumi Nacionālajā teātrī ar Valsts prezidenta piedalīšanos, bērnu rīti un lekcijas radio, labdarības akcijas, ziedojumu vākšana. Tika atgādināts, ka nedrīkst aizmirst mūžībā aizgājušās mātes un ka viņu kapu kopiņas ir jāaprūpē. Mātes ir arī visčaklākās baznīcā gājējas, visos laikos viņas ir lūgušas Dievu par saviem bērniem un ģimeni. Atmiņas par māti modina mūsos pateicības un mīlestības jūtas. Mātes mīlestībā, mātes pūlēs un darbā mēs jūtam kaut ko brīnišķīgu. Māte nes sevī to Dieva dāvanu, no kuras ceļas un izaug visa cilvēce. Māte ir tautas auklētāja un audzinātāja, tas ir cēls un svēts uzdevums.” “Mātes sirds dzīvo un pukst saviem bērniem. Ne jau sākot ar viņu dzimšanas dienu, bet gan daudz agrāk, proti, ar to paša Dieva svētīto brīdi, kad viņa pirmo reizi sajūt zem savas sirds nesam bērniņa dzīvību. Mātes sirds dzīvo un pukst saviem bērniem visās viņu gaitās, reti paceļoties līdz Tabora kalna laimes pārdzīvojumam, bet visbiežāk - līdz savas sirds un savu bērnu Golgatas kalnam. Lai kur arī būtu māte, tuvu vai tālu, mātes sirds seko un dzīvo saviem bērniem, izcieš gandrīz elles mokas virs zemes viņu dēļ un ... iztur.” (Bīskaps Boļeslavs Sloskāns) Reiz tramvajā iekāpa māte, uz rokas viņa nesa bērnu, bet otru veda pie rokas. Kad viņa ar mazo apsēdās, lielākajam nebija vietas un viņš iespraucās priekšā. Brītiņu paklusējis, viņš pusbalsī iesaucās: Māmiņ!” Pasažieri neizpratnē paskatījās uz viņu. Pēc brīža zēns atkal teica: “Māmiņ, es tevi mīlu!” Arī mūsu sirdīs tvīkst pateicības un mīlestības jūtas. Vieni to izteic ar dāvaniņu, citi, kuriem māte tālu - ar lūgšanu, vēl citi - uz viņas kapa noliekot ziedu un ļaujot nokrist kādai asarai. Bet visu to bērna mīlestību varētu izteikt vienā teikumā - Māmiņ, es tevi mīlu. Pāvests Pāvils VI reiz teica: “Māte ir radītās pasaules kronis un zināmā mērā ir Dieva meistardarbs. Viņas mīlošajām rokām Dievs uzticēja visas cilvēces nākotni. Māte ir visa tā atveids, kas pasaulē ir tas labākais, skaistākais un maigākais.” Atdarīsim tad nu mūsu acis, lai to redzētu, mūsu sirdis, lai justu un vēl stiprāk mīlētu. | 
