Un pelnīti. Viņa devumu augstu vērtē ne tikai Liepājas un Kurzemes diecēzes katoļi. Viņa personības starojums tiek arī daudziem citiem Liepājā. Monsinjora Ārvalda Andreja Brumaņa mūžs ir gan garš, gan sarežģīts. Dzimis Aizputes apriņķa Klosteres pagasta Liepkalnos. Ar katoļticību saistīts kopš bērnības, kopā ar vecākiem piederējis Gudenieku draudzei. Viņa dzīves ceļš: Jāmaiķu un Basu pamatskola – Kazdangas valsts lauksaimniecības vidusskola – latviešu leģions – 1944.gadā fronte – 1945.gada 6.martā ievainojums – gūstekņu nometnes – bēgļu nometne – garīgie semināri (pie bīskapa Boļeslava Sloskāna un Namīrā) – priestera darbs – Luvenas universitāte – vēstures doktora grāds – Maincas universitāte un Romas Gregoriānas universitāte – Vatikāna radio redakcijas Latviešu nodaļa – Rīgas Katoļu garīgais seminārs – Liepājas diecēzes bīskaps. Kopš 2001.gada 12.maija jaunais bīskaps Vilhelms Lapelis, vada Liepājas bīskapiju. Par savu dzīvi saka: "Dievs vēlējis, lai labi cilvēki man vienmēr būtu blakām." No gūsta viņu izglābis bīskaps Jāzeps Rancāns. Beļģijā sastapies ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu, kas viņu vedis uz priesterību. Viņa mudināts sarakstījis diplomdarbu, kas pārtapis 400 lappušu biezā grāmatā par Mogiļevas arhibīskapu Staņislavu Siestženceviču–Bohušu. Tas devis iespēju pētīt un izzināt arī Latvijas vēsturi, jo viņa laikā Latvijas katoļi piederēja Mogiļevas diecēzei. Pāvestu Jāni Pāvilu II interesējusi Latvija arī tad, kad tā bija okupēta. Latvijas kristietības 800 gadu jubilejā pēc pāvesta lūguma Ārvaldis Andrejs Brumanis pat organizēja lielu pasākumu, uz kuru uzaicināja trimdas latviešus. "Palīdzēja "Daugavas vanagi"," atceras Brumaņa kungs, "atbrauca vesels vilciens."  Joprojām savos dāsnajos gados viņš pilda visus garīdznieka pienākumus. Vada rīta Mises, pieņem grēksūdzes. Tiesa, mazliet pagrūti viņam no kūrijas aiziet līdz katedrālei. Bet viņš no sava pienākuma neatsakās. Un priecājas, ka tagad Liepājā Svētā Jāzepa katedrāle vairs nav vienīgā vieta, kurā katoļi var garīgo veldzi saņemt, kā tas bija 1996. gadā, kad viņš ieradās Liepājā. Ka savu vietu katoļu un liepājnieku dzīvē ieņēmis Dominikāņu klosteris, ka jūnijā iesvētīs Svētā Dominika baznīcu. Ka Liepājā tagad darbojas Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosteris, dominikāņu māsu klosteris, ar ko viņš saradis, dzīvojot Romā, jo tur bijis šo klosteru kapelāns. Ka pilsētā tagad ir Svētā Meinarda baznīca, ko pāvests Jānis Pāvils II dāvināja Liepājai. Kautrīgi viņš runā par saviem nopelniem šajā procesā, kaut arī izvēle par labu Liepājai, izšķiroties, kam Hannoveres Vispasaules izstādē uzcelto Vatikāna paviljonu atdot, bija tāpēc, ka pāvests augstu vērtējis viņa kalpošanu Vatikānā. Bet šodien viņš priecājas, ka karkasa konstrukcijas jau gatavas arī Liepājas Svētās Māras baznīcai, ka jaunas baznīcas tapušas Pāvilostā, Talsos, Kolkā, ka turpinās Saldus dievnama celtniecība, kas bija viena no pirmajām Ārvalda Andreja Brumaņa iecerēm, sākot vadīt Liepājas diecēzi. Ka piecu priesteru vietā tagad Dievam un cilvēkiem kalpo divpadsmit.
Ar gandarījumu Ārvaldis Andrejs Brumanis runā arī par tagadējo Liepājas bīskapu Vilhelmu Lapeli, kad viņš, vēl Domikāņu klostera ģenerālvikārs Baltijas valstīs būdams, viesojies Liepājā. Aicinājis pārnākt šurp ar visu klosteri, uzticējis prāvesta amatu un 2001.gadā nodevis vadīt diecēzi. "Labāku kandidātu par viņu nevarēju atrast," vērtē Ārvaldis Andrejs Brumanis. Liepājas cilvēki divpadsmit gados, kopš viņš te kalpo, iemīlēti. Tikai samierināties ar daļas šās pilsētas iedzīvotāju netikumu – dzeršanu – viņš nevar. Sirds viņam sāp par bērniem, kurus vecāki alkohola dēļ pamet novārtā. Bet par visu, arī par slikto, viņš runā bez naida, ar tik rāmi skaidrojošu toni, kāds ir tikai ļoti pieredzējušam, ļoti dzīvesgrudram cilvēkam. Latviski. Bet tikpat labi viņš to var pateikt un ir teicis arī itāliski, franciski (šajā valodā sarakstīts arī viņa vēstures doktora darbs) un vācu valodā. Un, protams, latīņu valodā, ko sācis mācīties Kazdangā. Krieviski gan neprot, to dzirdējis un mācījies tikai vienu gadu, 1940.gadā. Suitu valodā, kas agrā bērnībā Gudenieku draudzē pielipusi, gan vēl dažus vārdus prot pateikt. Grāmatas viņš rakstījis gan franciski, gan latviski. Starp tām “Lurda”,"Bībelē apslēptie dārgumi", "Laulība un ģimene", "Bīskaps Meinards vēstures gaismā", "Kristīgā sabiedrības mācība", apceru krājumi "Cerība nepievils", "Mīlestībā vienoti" un "Zinu, kam ticu". Drīz lasītājiem būs pieejams jauns Ārvalda Andreja Brumaņa sagatavots krājums – sprediķi katrai gada dienai. Bet, lai ko Ārvaldis Andrejs Brumanis darītu, viņš to dara, lai vestu cilvēkus pie Patiesības. "Garīdznieku pienākums nav lepoties ar tituliem, bet gan kalpot – būt pirmajiem Dieva vārda sludināšanā. Jēzus skaidri ir teicis, ka tam, kas ir vislielākais mācekļu vidū, ir jābūt citu kalpotājam," viņš raksta savā apceru krājumā "Mīlestībā vienoti". Tāda ir arī šā bīskapa ikdiena. "Man ir liela laime dzīvot tik tuvu kopā ar bīskapu monsinjoru Ārvaldi Andreju Brumani un smelties no viņa gudrības, gādības un labestības," atzīst Kurzemes bīskaps Vilhelms Lapelis. 
| 
;)