Iepazīstināšanai
Dominikāņu klostermāsa Agnese
Pasaules vārdā – Laura Vrubļevska.
Dzimusi un augusi liepājniece.
Liepājas Mūzikas koledžā absolvējusi diriģentu klasi.
Ļoti patīk spēlēt ģitāru, sintezatoru, dziedāt, fotografēt un braukt ar velosipēdu.
Smaidīga. Atvērta. Sirsnīga.
Dzīves mērķis – veltīt sevi Dievam.
Mūža svētsolījumi vēl priekšā. Vaicāta, kāpēc mūzikas koledžu beigusi jauniete atsacījusies no kordiriģentes karjeras, Agnese tikai smaida. "Zināju, ka klosterī darīšu to pašu tālāk," saka, "tādu ceļu sāku iet jau baznīcā, piedalījos Svētajās Misēs, dziedāju korī. Piedalījos katoļu bērnu, pēc tam jauniešu vasaras nometnēs, palīdzēju pieskatīt bērnus. Kad iepazinu klostera dzīvi, sapratu, ka tas ir mans ceļš, kas jāiet tālāk." Liepājas dominikāņu klosterī viņa atgriezusies no Polijas, kur pavadījusi četrus gadus. Tur Želonkā, netālu no Varšavas, atrodas Jēzus un Marijas dominikāņu māsu misionāru galvenā mītne. Tur mācījusies izvērtēt savas domas un jūtas, saprast, vai grib kalpot Dievam. Pēc tam divus gadus, esot novice, studējusi Svētos Rakstus, dogmatiku – baznīcas mācību, arī Dominikāņu Ordeņa vēsturi, citas lietas, kas vajadzīgas apustuliskajā darbā. Mācības notikušas poliski. Poļu valodu sākusi mācīties jau Liepājā, kad trīs mēnešus pavadījusi kopā ar māsām Liepājas klosterī, jo te kalpo arī māsas no Polijas. Var ticēt, var neticēt, ka Dievs vada mūsu dzīvi, bet pirmo reizi, kad Agnese nokļuva tieši Želonkā, grūti citādi izskaidrot. Tā domā arī pati jaunā klostermāsa. Tas noticis vēl skolas laikā. Svētā Jāzepa katedrāles kamerkorim, kurā viņa dziedājusi, bijis jābrauc uzstāties uz Dāniju. Taču tā sagadījies, ka palikusi Polijā, no kurienes citi ar prāmi brauca tālāk. Agnese, tolaik vēl Laura Vrubļevska, palikusi viena, devusies uz Varšavu, jo viņai pateikts, ka Želonkā ir klosteris, kur var palikt nedēļu, kamēr citi atgriezīsies no Dānijas, jo tur ir arī latviešu māsas. Tajā laikā vēl dominikāņu māsas Latvijā nav kalpojušas. Tur pieredzētais saviļņojis un atstājis dziļas pēdas. It kā neko jau neesot darījusi: dzīvojusi kopā ar klostermāsām, palīdzējusi strādāt dārzā. Tad vēl nav sapratusi, kāpēc tik ļoti gribējies braukt ar kori un pabūt Polijā. Bet tas laiks sirdī palicis. Tāpat iespēja piedalīties jauniešu tikšanās reizē ar pāvestu Jāni Pāvilu II Parīzē 1997.gadā. "Tas bija Dieva žēlastībām bagāts laiks," atzīst māsa Agnese. Ko klostermāsa dara ikdienā? Studē grāmatas, lai varētu ar cilvēkiem runāt par viņiem aktuālām problēmām, par ekonomiskām sektām, par citiem jautājumiem, par kuriem viņi grib dzirdēt arī baznīcas viedokli. Tā kā grāmatu latviešu valodā pamaz, māsas, arī Agnese, tās tulko no poļu valodas. Klosterī dara arī visus tos ikdienas darbus, ko katrs darām savās mājās. Un, protams, daudzas stundas pavada lūgšanās. Piedalās dievkalpojumos baznīcā, kur kalpo ar dziedāšanu un spēlēšanu. Svētajās Misēs spēlē sintezatoru. Strādā ar bērniem svētdienas skolā, spēlē viņiem ģitāru. "Ļoti mīlu bērnus," par sevi saka Agnese. "Jā," viņa atzīstas, "bija laiks, kad vēlējos ģimeni, bērnus. Bet tad atskārtu, ka tādā gadījumā manas domas un jūtas būs koncentrētas tikai uz vīru un bērniem, uz kaut ko konkrētu. Bet man gribējās dot kaut ko daudziem cilvēkiem. To varbūt sauc par aicinājumu. Manī bija ilgas sevī pēc kaut kā vairāk: vairāk iepazīt Dieva mīlestības noslēpumu, atklājot to katrā cilvēkā. Man nav pašas bērnu, bet es pateicos Dievam par visiem tiem bērniem, kurus viņš man dod, ar kuriem strādāju." Viņas aiziešana klosterī nav saistīta ar aiziešanu no mājām. Ģimenē attiecības sirsnīgas, vecāki viņu paši baznīcā ieveduši pavisam maziņu. "Ir aplams priekšstats," viņa uzsver, "ka klosterī nonāk cilvēki, kam dzīvē sarežģījumi ģimenē. Tādi cilvēki klosterim nav piemēroti, jo viņi visu laiku ilgosies pēc tā, ko klosteris nevar dot. Klosterī ir ļoti normāli cilvēki, ar tādām pašām emocijām un piedzīvojumiem kā ikdienā." Bet kā ar līgavas kleitu? Negribas? "Man ir habits," Agnese saka un it kā nevilšus noglāsta savu tērpu. "Kad to uzvilku, manī bija prieks. Tajā brīdī jutos kā Kristus līgava. Un ar to brīdi arī iegāju sava līgavaiņa lietās, par kurām man tālāk jārūpējas." Un darāmā, viņasprāt, daudz. Sevišķi darbā ar jauniešiem, kuri nāk no izjauktām, patoloģiskām ģimenēm, kuri izjūt mīlestības trūkumu. Nereti tikai pietiek, ir pārliecinājusies Agnese, ka viņus kāds uzklausa. Un viņa aizlūdz, lai viņus Dievs stiprina. Latvijā jauniešu reakcija esot atturīgāka nekā Polijā. Tur jaunieši vairāk pieraduši, ka līdzās nostājas mūķene un kļūst par draugu un atbalstu. Bet, problēmas kā te, tā tur ir vienādas. Viņa kopā ar māsu Mārīti iet arī uz cietumu, lai tiktos ar ieslodzītajiem jauniešiem. Un gandarīta, ka viņos ir interese par Dievu, par ticību, par dzīves jēgu. "Mūsdienu pasaulē," saka Agnese, "ir tik dažādi negatīvi piedāvājumi, tik sabojāta vērtību skala, ka jaunieši pazaudē sapratni, kas dzīvē svarīgākais, pēc kā jātiecas." Un viņa domā, kā jauniešos iedēstīt atziņu, ka nauda ir dzīvē ļoti svarīga, bet tā tomēr nav dzīves centrs. Kā likt saprast, ka sevis apmierināšana tomēr nav mīlestība. "Jaunieši ļoti ilgojas pēc normālas ģimenes un īstas mīlestības, pēc labiem draugiem," viņa ir pārliecinājusies. Citāda noskaņa, protams, ir, strādājot ar jauniešiem, kuri iesaistās kristīgajā dzīvē. Pašlaik Agnese un citi katoļi gatavojas Jauniešu dienām, kas tieši Jāņos paredzētas Lēnās, pie Ventas. Tā moto ir no Jāņa evaņģēlija "... lai jūs cits citu mīlētu, kā Es jūs esmu mīlējis.." Cik ilgi Agnese būs Liepājā, viņa nezina. Viņa kalpo, kur vajadzīgs. Pagājušajā gadā viņa to darījusi Kuldīgas klosterī. Kāds viņas mērķis kalpojot? "Sekot Kristum," atbildi viņa nemeklē, "man jāsludina Kristus augšāmcelšanās, jābūt cerību cilvēkam pasaulē. To es arī ierakstīju lūgumā atļaut dot pirmos svētsolījumus. Mūsdienu cilvēkiem trūkst tieši cerības un prieka." Klostermāsa Agnese gan uzskata, ka viņai vēl daudz jāstrādā arī ar sevi. Tiesa, viņas kritēriji pasaules cilvēkam, šķitīs nesaprotami. Viņa atzīst, ka reizēm vēl grūti saklausīt Dieva gribu, ka egoisms reizēm ņem virsroku, proti, prieks par to, ka bērni viņu mīl, viņasprāt, šad tad aizsedz nesavtīgu kalpošanu Dievam, ka reizēm kaut ko dara, lai kādam izpatiktu. Bet Agnese saka: "Mēs, kas esam klosterī, esam tādi paši kā citi, tikai esam dziļāk Baznīcā, dziļāk Dieva noslēpumā." Jā, ja kādreiz jūrmalā nākas redzēt jaunu mūķeni, braucam ar velosipēdu, samulst nevajadzētu. Tā ir klostermāsa Agnese, kas ļaujas saules un vēja vilinājumam. Meitene, kas nolēmusi sevi veltīt Dievam, lai palīdzētu citiem. www.kurzemes-vards.lv
Foto: Katedrāle.lv |
