Dievmāte ir tā no mūsu cilvēkiem, kas ir piedzīvojusi pilnīgo atpestīšanu. Visā uzticībā un bez jebkādas kļūdas viņa bija pieņēmusi Dieva draudzību. Dievišķā dzīvība varēja plūst viņā, jo nebija nekādas grēku pretestības. Viņa nevēlējās neko citu, kā būt Dieva Gara rīcībā. Viņa bija sapratusi, ka vienai lietai ir absolūta vērtība: pildīt Dieva gribu. Ar Marijas piekrītošo „jā” Kristus pasludināšanas brīdī bija pienācis Vecās Derības gaidu piepildījums. „Lūk, es esmu kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda!” (Lk 1,38), viņa teica. Kristus Mātē un pirmajā sava Dēla māceklē, un Baznīcas Mātē – Marijā grēkā novecojušā pasaule kļūst par citas – atjaunotas radības pirmsākumu. Marija ir viena no mūsu vidus, un reizē viņa ir arī atšķirīga. Kopš pirmajiem kristietības sākumiem ticīgā tauta Marijā saskatīja īpašas priekšrocības. Lielie teologi to atzina, un Baznīcas vadība apstiprināja, ka Marija ir Dieva māte, Jaunava, pasargāta no ikviena grēka, vissvēta un uzņemta debesīs ar miesu un dvēseli. Žēlastības pilnā viņa ir ieņemta bez grēka, neskarta ķermenī, viņa ir iegājusi Dieva valstībā, tāpat kā viņas Dēls, kas arī nepazina satrūdēšanu un kura ķermenis bija pārveidots godībā. Bezvainīgā ieņemšana un uzņemšana debesīs, kā arī pārējās viņas priekšrocības, ir Kristus sagādātās pestīšanas augļi. Kristus nāve un augšāmcelšanās ir Marijas pilnīgā svētuma cēlonis un tikumu pamats. Tā izskaidrojams viņas ticības augstums, paklausība, vienkāršība, uzupurēšanās un sadarbošanās ar Dieva plānu. Marijā īstenojas pestīšanas augļi visā pilnībā, kas ir uzvara pār grēku, uzvara pār nāvi ar ķermeņa augšāmcelšanos. Marija ir Baznīcas attēls un reizē piemērs. Kopš Jēzus pasludināšanas līdz Svētā Gara atnākšanai Marija savā sirdī bija apcerējusi viņas dievišķā Dēla dzīvi un ciešanas. Pie krusta, apustuļa svētā Jāņa personā, Jēzus veltīja visu Baznīcu Marijas mātišķajai gādībai. Kā Marija ir Dieva māte, tā arī Baznīca ar Dieva vārdu un sakramentiem ir ticīgo māte, Kristus miesas dzīvo locekļu māte. Kā Marija, tā arī Baznīca ir jaunavas, un abas dzemdina pestīšanu ar Svētā Gara starpniecību. Marija ir pirmā un uzticīgākā Kristus sekotāja. Marijas dzīve kļūst Jēzus dzīves spogulis. Marija pulcina ticīgos un tos stiprina ticībā. Īstā Dievmātes godināšana nav sentimentalitāte, bet gan ticība Kristum. Marijā cilvēce ir sasniegusi kalngalus, pateicoties līdzdarbībai Dieva plānam. Tāpēc arī viņa vienmēr paliks Baznīcas piemērs un pulcinās visus vienīgajā Dieva tautas saimē Vissvētākās Trīsvienības godam. Ko tas nozīmē – būt un dzīvot kā Marijai? Viņai pirmajā vietā bija ticība. Viņa pilnīgi paļāvās uz Dievu. Šim tikumam blakus stāv pazemība – pilnīga gatavība pildīt Dieva gribu. Trešajā vietā un pašā galotnē būtu jāliek mīlestība uz Dievu un tuvāko, mīlestība, kas nāk no jaunavīgās un mātišķās sirds. Īstenojot savu ticību Dievam ar pazemību un mīlestību, Marija pieņēma Dieva priekšlikumu būt mātei pilnīgā atkarībā no Dieva. Viņa ļāva, lai Dievs darbojas viņā un īsteno savu brīnumdarbu, kas ir Dieva Dēla iemiesošanās no Svētā Gara viņas bezvainīgajā miesā. Tādā veidā arī Baznīca ir māte, jo cilvēki ar kristību Svētajā Garā kļūst par Dieva bērniem, un kristībā ir piedoti visi grēki. Marija ir Baznīcas priekšzīme Dieva kalpošanā un lūgšanā. Viņa ir tā, kuras ausis ir uzmanīgas Dieva Vārdam, ko Viņa pieņem ar ticību. Viņa vispirms pieņēma Jēzu savā dvēselē, iekams Viņu ieņēma savā miesā. Tā arī Baznīca klausās un lasa Dieva Vārdu. Viņa ir gatava izprast to, ko Dievs no tās sagaida šodien. Dievs iestājas par cilvēka laicīgo labklājību visādos veidos, dodot cilvēkiem žēlastību. Cilvēks ir persona un sabiedriska būtne. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības – vienreizējs, neatkārtojams, savu domu un darbības autors, brīvs, atbildīgs par saviem darbiem, bet atkarīgs no Dieva un aicināts būt vienotībā ar Dievu, pat kļūt Dieva bērnam, iesaistoties kā Baznīcas loceklim Kristus mistiskajā miesā un ienākot ar kristību Vissvētākās Trīsvienības kopienā. Kristiānisms nav tikai Dieva atklāsme, bet arī cilvēka atklāsme. Svētajos rakstos ir atklāts arī cilvēks, kuram ir jāsadarbojas ar Dievu. Cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, tātad viņam ir garīgs mērķis. Tas pamato cilvēka personas cieņu un tās neaizskaramību. Sabiedrībai ir jābalstās uz patiesību, taisnību, mīlestību un brīvību. Visas sabiedriskās dzīves pamatā ir mīlestība, kas nozīmē dialogu, jo Dievs ir vispilnīgākā esme, ko pielūdz un ar kuru vienojas draudzībā. Mīlestība uz Dievu un savu tuvāko, ko mīl Dieva labad, veicina pareizus sabiedriskus sakarus cilvēku starpā, meklējot objektīvi visu, kas ir labs, mīlot nesavtīgi, kā Kristus mīl, uzupurējoties citu labā un to darot iekšēji un nepiespiesti. No tādas mīlestības var dzimt jauna taisnība, kas balstās uz savstarpējām tiesībām un pienākumiem, ko pilda draudzības un brālības gaisotnē. Katrs cilvēks ir neredzamā Dieva redzamais attēls un Kristus brālis. Kristietis katrā cilvēkā saskata pašu Dievu ar absolūtām taisnības un mīlestības prasībām. Marijas skaistums aizrauj, jo pārsniedz pārējās radības. Dieva līdzība Marijā atrodama vispilnīgākajā veidā. Viņa ir kā gaiša bāka, kas rāda cilvēcei debesu ceļu. Dievmātes jaunavība izsaka kaut ko cēlu un dod cilvēkiem spēku censties pēc aizvien augstākiem ideāliem. Droši nostāsimies Marijas pusē, ja vien vēlamies baudīt dzīvību, augšāmcelšanos, laimību. Ja mēs iedomātos kādu krāšņu ziedošu dārzu un tā vidū spirdzinošu avotu, tad to mēs varētu nosaukt par cerības avotu, pielīdzinot to Dievmātei, kura saņēmusi tik daudz žēlastību un izdala tik daudz citiem, kā viņa nebeidz dziedāt pateicību Dievam ar viņas vārdiem: „Augsti slavē kungu mana dvēsele”. Būsim tādi, kas kopā ar Mariju dzied pateicības dziesmu. Centīsimies izkopt savā dzīvē garīgās vērtības, būsim patiesības kalpotāji. Marija bija smalkjūtīga, būsim tādi arī mēs. Būsim Marijai uzticīgi, kā viņa bija pilnīgi uzticīga savai sūtībai. Marija ir garīgās dzīves skolotāja. Viņa brīvi un pilnīgi pieņēma Dieva gribu un to īstenoja savā dzīvē. Viņas dzīvi raksturo darbīga mīlestība un kalpošana. 
| 
