Katrai dienai pietiek savu rūpju. Darīsim to, ko prasa šodiena un neļausim iemājot sevī daudzām sīkām bažām, bailēm un paļāvības uz Dievu trūkumam. Jo vairāk klusuma cilvēki atradīs sevī, jo rāmāka būs šī nemierīgā un sašķēlusies pasaule.” (Etty Hillesum) Bezbailīgi kalposim Dievam Piedzimstot dēlam, Zaharijs godināja Dievu un pravietoja, ka Viņš savā varenībā atpestīs tautu, lai tā „bez bailēm Viņam kalpotu” (Lk 1, 74). Pravietojums rod piepildījumu Jēzus mācībā. Jēzus daudzreiz uzsver saviem mācekļiem, lai viņi kalpotu Dievam bez bailēm: „Nebīstieties no tā, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt!” (Mt 10, 28) – šos vārdus Jēzus saka mācekļiem brīdī, kad runā par vajāšanām Viņa vārda dēļ. Kad apustuļi cīnās ar pretvēju jūras vidū, pie tam nakts tumsā, Jēzus viņiem saka: „Esiet droši! Es tas esmu, nebīstieties!” (Mt 14, 27) Bet savu ciešanu un krusta nāves priekšvakarā, redzot apustuļu apjukumu, Jēzus vēlreiz saka: „Lai jūsu sirdis neizbīstas!” (Jņ 14, 1) Slavēt Dievu, Viņu godināt un Viņam kalpot mēs varam tikai tad, kad mūsu sirds ir brīva no bailēm, kad mēs ticam, ka debesu Tēvs zina, kas mums ir vajadzīgs (sal. Mt 6, 32) un ka pat mats no mūsu galvas nenokrīt bez Viņa ziņas (sal. Lk 21, 18). Patiesība ir tāda, ka baiļu cēlonis vienmēr ir mūsu mazā ticība Dieva mīlestības spēkam un pārmērīgās raizes par savu dzīvi. Jēzus to zina un uzrunā mūs: „Neraizējieties sacīdami: ko ēdīsim? Ko dzersim? Ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” (Mt 6, 31-32) Mīlestība nepazīst bailes Mūsu sarunai par bailēm nebūt nav psiholoģisks raksturs, tai drīzāk ir garīgs aspekts un tās mērķis ir palīdzēt atpazīt baiļu mehānismus, kas nosaka mūsu rīcības motīvus, lai no tiem varētu atbrīvoties. Mēs daudzreiz izsakām tādus kategoriskus apgalvojumus kā „man ne no kā nav bail”, taču neapzināmies, ka tā ir tikai sava veida aizsargāšanās, bet patiesībā mēs baidāmies, lai „baiļu dēmoni” neizkļūtu ārā. Turklāt varam bieži novērot, ka pastāv neatbilstība starp motīviem, kurus deklarējam vārdos un tiem, kuru tiešajā ietekmē rīkojamies. Iekšējās izaugsmes faktiskais rādītājs ir mīlestība. „Mīlestībā nav baiļu, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā.” (1 Jņ 4, 18) Mūsu lūgšanas, sirdsapziņas izmeklēšanas, grēksūdzes, kā arī visu garīgo pūļu galamērķis ir pilnveidoties mīlestībā uz Dievu, uz savu tuvāko un uz sevi pašu; liela loma ir tieši tam, cik drosmīgi mēs stājamies pretī saviem baiļu mehānismiem. Katrs cilvēks savā dzīvē izjūt dažādas bailes, atšķirīgas ir tikai baiļu izpausmes formas un intensitāte. Bailes līdzīgi ēnai pavada cilvēku kopš dzimšanas līdz pat nāves stundai. Pat, ja pati pirmā baiļu sajūta ir aizmirsusies, piem.: kā mazulis baidās, kad māmiņas nav klāt jeb kad ir izsalcis un nesaņem barību, īpaši labi ir zināmas bailes nāves priekšā, kas mums seko visu dzīvi kā „uzticīgs suns”. Katram cilvēka dzīves periodam ir savas raksturīgas bailes, kas saistītas ar viņa attīstības grūtībām, ar to, kas apdraud cilvēka nedrošo dzīvi šajā tik ļoti mainīgajā pasaulē. Kas īsti ir bailes? Bailes ir konkrēta emocionāla reakcija uz briesmām, kas mums draud. Jo lielāka ir apdraudētība, jo lielākas ir arī bailes, taču šai apdraudētībai var būt tīri subjektīvs raksturs. Tad atklājas mūsu iekšējās nostājas un baiļu mehānismi. Protams, ka bailes izraisa arī reāla apdraudētība. Visbiežāk ir tā, ka abi šie faktori – subjektīvs un objektīvs – ir cieši saistīti savā starpā. Patiesa sevis un savu baiļu pazīšana ir prasme atšķirt subjektīvus draudus, kas ir tikai šķietami, no objektīvajiem, kas izriet no reālas situācijas. Šī prasme ir ārkārtīgi svarīga baiļu pārvarēšanas procesā. Subjektīvo baiļu patiesais cēlonis nav reālas briesmas, bet gan paša cilvēka iekšējā nostāja; tas nozīmē, ka subjektīvo baiļu gadījumā cilvēks šķietamus draudus uztver kā reālus. Mūsu pārdomas mazāk skar „lielas” patoloģiskas bailes, ar kurām nodarbojas mediķi-speciālisti, bet gan „mazas”, kas parādās kādās īpašās situācijās un ar kurām – kā mums šķiet – mēs varam tīri labi sadzīvot. Tomēr tā nav – „mazas” bailes līdzīgi pūķim aprij daudz spēka un enerģijas. Tieši šādas bailes laupa mūsu dzīves prieku, padara mūs stīvus un nedabiskus sabiedrībā, izraisa psihisku sasprindzinājumu, noguruma sajūtu, spiež mūs uz pārmērībām, reizēm kļūst par cēloni arī seksuālām problēmām. Iespējams, ka ar atsevišķiem baiļu veidiem mēs kaut kā tiekam galā, bet ir arī tādas, kas mūs pamatīgi nomoka. Un, jo mazāk mēs apzināmies savas bailes, jo spēcīgāk tās dominē mūsu ikdienas dzīvē. Instinktīva aizsargreakcija pret bailēm Viena no galvenajām, pie tam izteikti negatīvajām īpašībām, kas raksturo bailes, ir nevarības sajūta. Cilvēks, kas pārdzīvo bailes, nav spējīgs saskatīt izeju tajā situācijā, kur jūtas apdraudēts. Ja cilvēkam būtu skaidrs situācijas risinājums, tad baiļu sajūta nekavējoties atkāptos. Nevarības un neaizsargātības sajūtu sevišķi smagi pārdzīvo cilvēki ar pārmērīgām ambīcijām, kā arī tie, kas stipri paļaujas paši uz saviem spēkiem. Tagad ir laiks pajautāt – no kā tad cilvēks var bīties? Diez vai īpaši pārspīlēsim, ja atbildēsim, ka baidīties var no pilnīgi visa. Un tomēr visvairāk cilvēks baidās pats no sevis – no tā, kas viņam vēl ir neizzināts un neatklāts. Lielākā daļa no tām bailēm, ko izraisa ārpasaule, atspoguļo bailes no tā, kas vēl nav iepazīts pašiem sevī. Tātad, jo labāk pazīstam paši sevi, savas iekšējās nostājas un reakcijas, jo stiprāki un drosmīgāki kļūstam tad, kad mums jākonfrontē iekšējā vai ārējā apdraudētība. Dzīvē nenotiek tā, ka visi baidās no visa. Bailes ir stipri individuāls pārdzīvojums. Kas izraisa mūsu bailes un cik stiprā mērā ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, proti, no ģimenes, no mūsu dzīves notikumiem, no psihofiziskās struktūras, no mūsu prasībām, vēlmēm un tieksmēm; savu lomu spēlē arī dzīves neveiksmes, vilšanās, atmiņas par pārinodarījumiem u.c. Lai iepazītu sevi, nav vajadzības pārāk iedziļināties psihoanalīzēs un īpaši pētīt baiļu ģenēzi. Daudz svarīgāk ir konstatēt pašreizējo situāciju – kādas bailes jūtam, cik intensīvas tās ir, kādā veidā ietekmē mūsu reakcijas, domāšanu, mūsu spēju izdarīt konkrētus lēmumus un kā ietekmē mūsu uzvedību kopumā. Tulkoja māsa Irēna
Žurnāls "Katōļu Dzeive" | 
