Jāņa Valdemāra Helmaņa radošās darbības mērķis ir atklāt glezniecībai tuvās fotomākslas neizsmeļamās iespējas, bet mākslinieka darbos paustās filozofiskas nostādnes sakņotas dziļi kristietībā. Viņam ir svarīgi ar vizuālā tēla un rakstītā vārda starpniecību uzrunāt katru skatītāju ļoti personiski, aicinot to uz dialogu par galvenajiem eksistenciālajiem jautājumiem: no kurienes es nāku, kurp eju, kas ir šīs zemes dzīves galamērķis un sūtība un kāda ir vienīgā atbilde katras domājošas būtnes meklējumos šajā tik sarežģītajā pasaulē - meklējumos pēc mūžīgās Patiesības un Mīlestības, kuras avots ir pats DIEVS. Pats mākslinieks uzskata: “Mana akadēmija ir Evanģēlijs,un mans skolotājs ir Jēzus Kristus.” Ļoti nozīmīgs Valdemāra dzīvē ir laiks, kuru viņš pavadījis kopā ar mariāņu tēvu Viktoru Pentjušu. Iepazīšanās notikusi svētceļojuma laikā, apmeklējot Medžugorji. Viņš Valdemāram ilgus gadus bijis garīgais tēvs, ticības stiprinātājs, padomdevējs un Dieva mīlestības liecinieks. Izstādē apskatāmās fotogrāfijas tapušas pusotru mēnesi pirms priestera aiziešanas mūžībā, kad viņš, pārvietodamies ratiņkrēslā, tomēr ik dienas svinēja svēto Misi, pieņēma cilvēkus, uzklausīja grēksūdzes un iedrošināja, mierināja, svētīja. Pie šī fiziski nespēcīgā, bet garīgi brīvā cilvēka nāca visi, kam vajadzēja stiprinājumu un padomu. Septiņās ar tēvu Viktoru kopā pavadītajās dienās Sāpju Dievmātes baznīcas istabiņā, Valdemārs guva stiprinājumu un skaidrību daudzās lietās. Kāds bija šīs ļoti vienkāršās, nekomplicētās personības un viņa grūtos pārbaudījumos kausētās sirds noslēpums? Tas, ka visa viņa dzīve bija dziļi Evaņģēlijā sakņota, bet uzvaru atslēga – Jēzus Kristus Krusts, ar ko viņam pasaule bija krustā sista un viņš pasaulei. Tēvs Viktors Pentjušs mūžības slieksni pārkāpa šī gada 19.martā. Vairākas dienas no viņa atvadīties plūda nemitīga cilvēku straume, un arī baltais Viļānu Dievnams bija ļaužu pilns, viņu pēdējā gaitā pavadot. Un kā jau tas mēdz būt svētīgu mūžu nodzīvojošu cilvēku bērēs, skumjas par zaudējumu mijās ar gaišu prieku dēļ neizmērojami lielā ieguvuma, jo tajās dienās Debesis kļuva bagātākas par vēl vienu dvēseli, kura ar savu spēcīgo aizlūgumu Dieva priekšā spēja nākt palīgā saviem vēl zemes dzīvi staigājošajiem brāliem un māsām. Jo viņš saprata atvēlētā laika vērtību un mācīja to arī citiem. Un tagad tēva Viktora pēdējie vārdi mums skan kā testaments: “Dzīvosim tālāk. Satiksimies mūžībā. Dzīvosim mūžīgi.” Izstādes atklāšana 6. septembrī plkst. 18.00. Žanna Helmane | 
