Tika izskatīta atlaidu gan teoloģiskā pamatotība, gan atlaidu formas mūsdienās. Konferences laikā, kā arī pēcpusdienā risinājās priesteru diskusija par šo tēmu. Sanāksmes turpinājumā sekoja Svētā Mise, kuru svinēja Liepājas diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis kopā ar priesteriem. Sv. Mises sākumā bīskaps izteica prieku par klātesošajiem brāļiem un māsām Kristū, kas ir ieradušies pateikties Dievam, jo Euharistija ir pateicības upuris. Savā sprediķī bīskaps atzīmēja, ka šīsdienas Evaņģēlijs aicina pārdomāt un izvērtēt savu rīcību - ko tad mēs dažkārt uzskatām par svarīgāko? Laicīgo vai mūžīgo? Tas attiecas ne tikai uz ticīgajiem draudzes locekļiem, bet arī uz garīdzniekiem. Arī garīdznieki nav pasargāti no dažādu maldu slazdiem, kuros neiekrīt, ja ir pietiekami piesardzīgi un ik dienas pārdomā savu aicinājumu, lai to nostiprinātu. Tomēr Kristus, visus mīlēdams, laipni un iejūtīgi aicina katru tuvināties Patiesībai. Bīskaps uzsvēra - ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņam būs iznīkstošā mantība, bet nebūs paša būtiskākā un svarīgākā – svētdarošās žēlastības, mīlestības uz Dievu, kura gan šai dzīvei piešķir jēgu, gan arī dot mūžīgo dzīvi. Arī mums Baznīcas dzīvē ikvienam jāsaprot, kas tad būs tas panākumu devējs, tā panākumu atslēga. Dievs piedāvā un izvēlas tā saucamos nabadzīgos, pieticīgākos līdzekļus, kur nav šova, nav ārišķības, bet ir iekšējais saturs, kas ir pievilcīgs – rūpēties un izkopt savu iekšējo garīgo dzīvi. Jēzus kādreiz pārmeta farizejiem, ka viņi spodrina savu izskatu, ārieni kā bļodu, bet iekšā ir pilni ar puvekļiem. Tie bija Kristus mīlestības vārdi kā rūpes par cilvēkiem. Tikai Patiesība cilvēku var darīt brīvu. Liepājas bīskaps uzsvēra, ka Jēzus nenoliedz, ka ir svarīga arī cilvēka āriene, tas ir svarīgi un labi, ka cilvēks rūpējas arī par to, lai ārēji labi izskatītos, bet tas tomēr neko nelīdzēs, ja dvēseles pasaule nebūs sakārtota. Jēzus nāk pasaulē kā nabadzīgs. Garīdznieki ir Kristus tēla nesēji, tāpēc priesteriem savā ikdienā, savā priestera dzīvē, kā arī savā personīgajā dzīvē jācenšas atdarināt Kristu, kurš ir nabadzīgs, kurš izmanto pieticīgus līdzekļus savas misijas veikšanai. Līdzīgi rīkojās arī Dāvids, kuram bija jāstājas cīņā ar Goliātu - milzīgu, spēcīgu vīru, kurš bija bruņojies no galvas līdz kājām. Šķita, ka viņam nekas nevar kaitēt un uzvara ir nodrošināta, tomēr viena neliela vieta galvā viņam nebija aizsargāta, tāpēc atlika tikai mest mazu akmentiņu un šo lielo vīru akmentiņš nogāza zemē. Goliāts bija uzvarēts. Mūsu ieroči ir lūgšana un svēta, Dievam patīkama dzīve un kalpošana. Bīskaps Vilhelms pasvītroja, ka runājot par kādu spēcīgu vīru vai ienaidnieku, kas mums arī ir jānogāž – patiesībā jāsaka, ka lielākais ienaidnieks ir grēks. Jālūdzas gan par citu cilvēku atgriešanos, gan arī par mūsu katra atgriešanos arvien no jauna pie Dieva. Evaņģēlijā varam lasīt stāstu par atraitni. Atraitne ir Baznīcas tēls, Baznīcas simbols, jo tā cer sastapties ar savu Līgavaini, savu laulāto Draugu, kas ir debesīs. Tomēr, jau šīs zemes dzīvē ir iespējama tuvināšanās Kristum. Mēs redzam, ka kādā citā Evaņģēlija vietā šī atraitne ir attēlota kā tāda, kura upura lādē iemet divus naudas gabaliņus. Viņa atdeva visu, kas viņai bija, tāpēc salīdzinājumā ar to, ko iemeta bagātie cilvēki, izrādījās, ka atraitne iemeta visvairāk, jo atdeva visu, kas viņai piederēja. Ja mēs kalpojot atdodam Dievam un cilvēkiem visu sevi nedalīti, tad piedzīvosim, ka tieši tam ir vērtība , kas stāv pāri mantībai. Dievs aicina, lai mēs sevi dotu kā upuri, kā žēlsirdības dāvanu, lai mēs dotu sevi visu Dievam. Bīskaps paskaidroja, ka tas ir līdzīgi, ja kādam cilvēkam gribam palīdzēt, tad nepietiek tikai ārējo dāvanu dot, bet ir būtiski, lai mēs to dotu no sirds. No sirds, tātad mīlot šo cilvēku, cienot viņu, nepieļaujot, ka viņš, saņemot šo dāvanu tiek pazemots. Tikai tad šis upuris, šī dāvana, ko mēs dodam, sasniedz savu mērķi. Tad ir ieguvējs gan tās saņēmējs, gan tās devējs. Sava sprediķa noslēgumā Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis visiem novēlēja: „Lai Dievs palīdz mums šīs garīgās jomas arvien vairāk izprast, ka mēs ļautu Viņam darboties mūsos un, lai labais mūsos attīstās un pieaug! Tad arī mēs būsim Dieva rīki Dieva rokās, lai Viņš varētu īstenot savas ieceres, savus plānus, bet Dievam nav citu plānu un nav citas vēlmes, kā tikai mūs darīt laimīgus. Lai šī laime jau iesāktos šeit, virs zemes un lai tā varētu turpināties debesu valstībā! To es novēlu sev, novēlu mūsu dārgajiem priesteriem, kas ir šeit klātesoši un arī jums, ikvienam, kas piedalieties šajā Svētajā Misē un jūsu dārgajiem”. Priesteru tikšanās dienas otrajā pusē tika izskatīti daži jautājumi saistīti ar Svētās Mises svinēšanu. Kurzemes diecēzes priesteru tikšanās noslēdzās ar kopīgām vesperēm. Nākošā tikšanās notiks 26. novembrī Liepājā, Svētā Dominika draudzē. Sanita Zustere,
"Vatikāna radio", Liepāja | 
