Kā dvēsele satiks Kristu Adventu katoļu baznīca sāka svinēt jau ceturtā gadsimta beigās. Tas vairāk bija laiks, kad bija jāapmeklē dievkalpojumi. Sestajā gadsimtā to vairāk pielīdzināja gavēņa laikam – atturībai, klusajam laikam. Adventa ilgums bijis dažāds – gan četras, gan sešas nedēļas. Pašlaik mūsu pusē tas zaudējis gavēņa raksturu, kļuvis svētsvinīgs un priecīgs gaidīšanas laiks. Adventa laikā mēs gaidām Kristus dzimšanas svētkus, arī atzīmējam otrreizējo Kristus atnākšanu. Un sakopjam dvēseli. Advents ir laiks, kad cilvēks apzinās savu dvēseli kā dārgumu, ka to nedrīkst nonivelēt ar šās pasaules lietām, to neievērot. Adventa laiks uzsver tieši to, ka mūsu dvēsele satiek Kristu. Ar to mēs esam vienoti. Ja spējam savu dvēseli sakārtot, tad līdz ar to sakārtojas arī visa cilvēka dzīve. Sakārtojas cilvēka attiecības ar citiem cilvēkiem. Sākam domāt par otru cilvēku, ko dzīves steigā esam piemirsuši. Jo parasti domājam: "Gan jau paspēšu saviem tuvākajiem pateikt tos labos vārdus, kad būs vairāk laika." Bet kad pienāks šis laiks? Dienas aiziet steigā... Bet Dievs cilvēku pazīst. Viņš dod tādu atgādinājumu, īpašu laiku – Adventu, kad padomāt par pašiem tuvākajiem. Un arī par savu dvēseli. Jo tuvākā mīlestība sākas no paša mīlēšanas: "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu." Tas nozīmē – mīli savu dvēseli tā, lai tā būtu cienīga nostāties Dieva priekšā. Nomazgā to! Četras nedēļas – četri soļi Katrai Adventa svētdienai ir sava tēma. Katra – solis pretim Dievam. Pirmā Adventa svētdiena veltīta Kristus otrreizējai atnākšanai. Tas ir atgādinājums, ka mums vienmēr jābūt tam gataviem. Jātur sava dvēsele tīra un skaidra. Otrā un trešā svētdiena veltīta Jānim Kristītājam, kas ir kā saucēja balss tuksnesī, kas sasauc tos cilvēkus, kuri izslāpuši pēc Kristus. Un liek viņiem saprast, ka viņi ir grēcinieki, ka viņiem jālūdz Dievam piedošana. Tās ir grēku nožēlas kristības, uz ko aicināja Jānis Kristītājs. Ceturtā svētdiena veltīta Kristus dzimšanai un arī Marijas lomai pestīšanas vēsturē. Tas tiek izcelts. Un ievada Ziemassvētku garā. Palīdzot draudzei Man pašam Adventa laiks saistīts ar draudzi, ir jāpalīdz cilvēkiem sagatavoties Ziemassvētkiem. Tas saistīts ar violeto krāsu dievnamos, kas arī vedina cilvēkus uz pārdomām, grēku nožēlu. Mans uzdevums – palīdzēt saskatīt cerību, ko Dievs cilvēkam dod. Šis laiks arī dabā ir pelēkāks, tumšāks, drūmāks, bet jāspēj izlauzties cauri tam, laukā – uz gaišo, skaisto. Saredzēt, ka aiz visa tumšā, negatīvā ir Dievs, kurš mīl. Saredzēt nevis miesīgām acīm, bet ticībā. Mans uzdevums – palīdzēt draudzes cilvēkiem tā izdzīvot šo Adventa laiku. Man ļoti patīk šis laiks. Arī man tas ir iekšējo pārdomu, sevis sakārtošanas laiks. Un, tāpat kā visi, arī es vairāk domāju par saviem tuviniekiem – radiniekiem, draugiem –, domāju, kā viņus iepriecināt. Ko darīšu šogad, nezinu. Bet vienu gadu es visiem saviem tuvajiem cilvēkiem taisīju rožukroņus. Tas paņēma daudz laika. Bet mani mīļie bija priecīgi, jo biju tos darinājis pats, par viņiem domādams. Adventa laiks un tirgus Tā ir iegājies, ka pēdējos gados arī pie mums Adventes laiks nāk ar ārēji skaļu burzmu. Dāvanu pirkšanu. Spožumu uz ielām un veikalos. Tam ir sava vieta. Bet tikai tad, ja ir pamats – kāpēc tajā iesaisties. Un, ja tam nav pamata, ja to dari tikai tāpēc, ka visi tā dara, ja dāvanas ir nesamērīgi dārgas un spožas, tad nav īsti pareizi. Materiālās lietas nav galvenais. Mani pārsteidza ziņa, ka Amerikā viena meitene iesūdzējusi savus vecākus tiesā, ka tie viņai dāvina nevajadzīgas lietas. Mani mazliet traucē, ka Ziemassvētkus sāk svinēt par ātru, komerciāli un tam sāk veltīt daudz vairāk laika nekā tam, lai garīgi sagatavotos pieņemt īsto svētku prieku. Novēlu visiem izdzīvot Adventu un piedzīvot Kristus piedzimšanu savā dvēselē, tā lai Viņu nepazaudētu arī pārējās dienās, ikdienišķajos darbos lietās. Lai mums vienmēr paliktu vairāk laika pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Lai bērni neaugtu bez vecākiem vai sieva un vīrs nebūtu sveši cilvēki. Lai pieaugušie bērni atrastu laiku saviem vecākiem, lai viņiem nebūtu jādzīvo vientulībā. Tad Kristus svētīs! Ziemassvētku vecītis – Santa Klauss – Svētais Nikolajs Svētais Nikolajs piedzima Mazāzijā. Bija dievbijīgu, turīgu vecāku dēls. Vecāki nomira, saņēma mantojumu. Manta viņam daudz nenozīmēja, tāpēc aizgāja klosterī. Reiz devās svētceļojumā uz Palestīnu, un mājās atgriezās caur Miras bīskapiju. Tas gadījās brīdī, kad tur bija nomiris arhibīskaps, bet garīdznieki nespēja vienoties, kurš no viņiem varētu būt jaunais arhibīskaps. Lai tiktu pie rezultāta, nolēma: arhibīskaps būs tas garīdznieks, kurš pirmais ienāks pa katedrāles durvīm. Tas izrādījās Nikolajs. Izrādījās, ka viņš bija labs, dievbijīgs, gudrs arhibīskaps. Un ļoti žēlsirdīgs. Reiz uzzinājis, ka kāda nabadzīga tirgotāja meitas palikušas bez pūra. Tajā laikā (ceturtā gadsimta pirmajā pusē) tas bija liels kauns, jo labu vīru nevarēja dabūt. Un arhibīskaps Nikolajs, viņas žēlodams, pa meiteņu logu iemeta trīs maisiņus ar zeltu. Tas bijis pirms Ziemassvētkiem. Kopš tā laika sāka uzskatīt, ka Svētais Nikolajs līdz ar Ziemassvētkiem iet dalīt dāvanas. Ziemeļbriežus mēs paši krietni vēlāk esam viņam piestellējuši klāt. 
Foto: Katedrāle.lv
| 
