Svētais Francisks no Sales (1567-1622) ir dzimis Savojā (Francijā). Viņš studē pie jezuītiem Parīzē un Boloņā, iegūst doktora grādu teoloģijā un tieslietās un 1593. gadā tiek iesvētīts par priesteri. Labās izglītības dēļ Francisks kļūst par spožu sprediķotāju, tāpat viņš ir pazīstams daudzo žēlsirdības darbu dēļ. Svētais priesteris dedzīgi strādā, lai aizstāvētu katoļu Baznīcas mācību pret kalvinismu. Viņam nākas paciest naidīgumu un draudus, tomēr savas pacietības un erudīcijas dēļ Francisks panāk neskaitāmu bijušo katoļu atgriešanos Baznīcas ticībā. 1602. gadā Francisks tiek iecelts par Ženēvas bīskapu. Savu skaidro un noteikto sprediķu, labo administratora spēju un inteliģences dēļ viņš kļūst par tautas cienītu dvēseļu ganu. Kā bīskaps Francisks dod personisku ieguldījumu izglītības attīstīšanā, viņš pats atver vairākas skolas. Francisks no Sales bija svētās Joannas Franciskas de Šantālas garīgais vadītājs un pamudināja viņu dibināt Vissvētākās Jaunavas Marijas Apmeklēšanas kongregāciju. Abi Franciska no Sales nozīmīgākie teoloģiskie darbi — ievads kristīgajā dievbijībā "Filoteja" un Dieva mīlestības apcerējums "Teotims" — pieder pie skaistākajām kristietības grāmatām. 1665. gadā Francisks no Sales tiek atzīts par svētu, bet kopš 1877. gada viņu godina kā Baznīcas doktoru. Pāvests Pijs XI ir pasludinājis svēto Francisku no Sales arī par katoļu žurnālistu aizbildni. Konferences turpinājumā, priesteris pastāstīja, ka kādā no saviem sprediķiem sv. Francisks no Sales runā par skumjām. Viņš atzīmē, ka sv. Pāvils otrajā vēstulē korintiešiem raksta: „Skumjas, kas ir no Dieva, ir kā gandarīšana pestīšanai, bet skumjas, kas nāk no šīs pasaules, ved uz nāvi.” (2 Kor 7,10) Skumjas var būt gan labas, gan sliktas. Tas ir atkarībā no sekām, kuras tās izraisa mūsos. Skumjas rada vairāk sliktu augļu, nekā labu. Labie augļi ir tikai divi – žēlsirdība un gandarīšana, toties sliktie augļi ir seši – alkas, slinkums, naids, greizsirdība, dusmas un nepacietība. Mācību teicēja grāmatā ir rakstīts: „Daudzus cilvēkus skumjas pārvarēja, bet tajā nav nekādas jēgas.” (Ekkl 30,25) Jo pie diviem labiem strautiņiem plūst seši ļoti slikti. Priesteris uzsvēra, ka cilvēces ienaidnieks izmanto mūsu skumjas, lai mūs kārdinātu pret labiem cilvēkiem, jo kā ļaunus cilvēkus viņš grib iepriecināt viņu grēkos, tā dievbijīgus cilvēkus ienaidnieks grib skumdināt labos darbos. Ļaunais cilvēku grēkā ievilina ar to, ka grēku parāda kā pievilcīgu un saldu. Bet no laba darīšanas cilvēku sātans aizvilina ar to, ka šo labo kā nepatīkamu un rūgtu parāda. Skumjas un grūtsirdība ir ļaunā gara īpašības. Viņš pats jau tagad ir skumīgs un mūžīgi būs skumīgs. Ļaunais grib, lai visi būtu skumīgi un melanholiski. Dominikāņu tēvs pasvītroja, ka ļaunā skumjas cilvēka dvēselē izraisa nemieru, mulsumu, piepilda sirdi ar nevajadzīgām bailēm, grib, lai mēs nelūgtos, apgrūtina mums galvu, atņem prāta lietošanas spējas, apdomību, drosmi un stiprumu, iznīcina visas garīgās varas. Kā auksta ziema atņem zemei visu krāšņumu, pārņem visu ar aukstumu, tāpat arī skumjas izrauj no dvēseles visdažādāko patiku, padara dvēseli nevarīgu un vājina visus tās spēkus. Ja tevi kādreiz pārņem skumjas, tad pamēģini izmantot sekojošus glābšanas veidus, kā to ir ieteicis sv. Francisks no Sales: 1. Sv. Jēkabs savā vēstulē stāsta: „Ja kāds jūsu vidū ir skumjš, lai lūdzas.” (Jk 5,13) Lūgšana ir īpašas zāles pret skumjām. Lūgšana paceļ garu pie Dieva, kas ir vienīgais iepriecinājums. Kad lūdzies, izmanto vārdus vai saucienus. Esi tāds gan ārēji, gan iekšēji. Sauc Dievu kā mīlestību un cerību. Piemēram: „Ak, žēlsirdīgais Dievs, mans vislabākais un žēlīgākais Pestītājs, esi manas sirds Dievs, esi prieks un cerība. Tu mīli manu dvēseli!” 2. Centies pretoties skumjām, ar visu savu spēku, kaut gan tev liktos, ka visu, ko tu dari, dari kā negribēdams. Nepārstāj strādāt pie savas dvēseles stiprināšanas. Kad dvēseles ienaidnieks grib mūsu labos darbus padarīt par apnicīgiem un redz, ka tas neizdodas, viņš atkāpsies, bet mums ir vajadzīga izturība. 3. Dziedi garīgas dziesmas. Līdzīgi kā Dāvids to darīja Saula priekšā un tad Saulu skumjas atstāja. 4. Vērts ir pievērsties fiziskam darbam un tos dažādot, lai neapniktu, lai stiprinātos tādā veidā pret skumjām un lai nebūtu vienaldzības pret to, ko darām. 5. Izmanto visādas dievbijības zīmes, kaut gan tev tās neliktos pievilcīgas. Piemēram, apķer Krustā sistā attēlu vai gleznu, skūpsti Viņa svētās rokas un kājas, pacel savas acis uz debesīm, sauc pie Dieva ar mīlestības un uzticības balsi: „Mans mīļais ir mans, bet es Viņa! Ak, Jēzu, esi mans Jēzus! Lai dzīvo Jēzus un dzīvos arī mana dvēsele!” 6. Noderīgi pret skumjām ir mērdēt savu miesu. Arī mūsdienās tas ir iespējams, jo labvēlīga sevis mērdēšana rada iekšējo iepriecinājumu un sargā no skumjām, pamazām arī ārstē no skumjām. 7. Iet pie Komūnijas, jo debesu barība stiprina sirdi un iepriecina garu. 8. Vērts ir vērsties pie biktstēva un stāstīt par visām savām alkām, tieksmēm, kas nāk no skumjām. Ir arī iespēja runāt ar saviem dievbijīgajiem draugiem, lai viņi dotu padomus, kā pārvarēt skumjas. 9. Vajag atdot pilnīgi visu sevi Dieva rokās, sagatavot savu sirdi pacietīgai skumju panešanai, dažreiz arī kā sodu par saviem grēkiem. Ja mēs to darīsim, tad ar Dieva palīdzību arī tiksim atbrīvoti no skumjām. Sanita Zustere,
Katedrāle.lv | 
