Turīnā iznākošās avīzes La Stampa žurnālists, Vatikāna notikumu hronists Marko Tossati ir vēlējies salīdzināt pāvesta encikliku ar Dantes „Dievišķo komēdiju”. Vienlaikus gan žurnālists uzsver, ka pāvests ir uzrakstījis pats savu „Dievišķo komēdiju”, piedāvādams savu vīziju par Paradīzi, Šķīstītavu un Elli.
Jēzus līdzībā par bagātnieku un nabaga Lācaru (sal. Lk 16,17-31) ir rādījis dvēseli, ko izpostījusi nekaunība un bagātība, kas ir radījusi nepārejamu aizu starp bagāto un nabago vīru. Tā ir aiza, jeb pareizāk sakot, kaps, kurā ir ieracies bagātais un aprobežojas vienīgi ar materiālajiem priekiem. Viņš aizmirst par tuvāko un nespēj mīlēt. Ar laiku tas pārvēršas dedzinošās slāpēs, taču ir jau par vēlu. Jēzus šai līdzībā nerunā par galējo likteni pēc Pēdējās Tiesas, bet atkārto ideju, kas rodama senajā jūdaisma tradīcijā, proti, stāvoklī starp nāvi un augšāmcelšanos. Tas ir stāvoklis, kurā vēl nav izdarīts galējais spriedums. Šī senā jūdaisma ideja par starpstāvokli ietver uzskatu, ka dvēseles neatrodas vis kādā pagaidu glabātuvē, bet jau izcieš sodu, kā to rāda līdzība par bagātnieku, vai arī jau bauda svētlaimes formas, kā nabaga Lācars.
Beidzot, netrūkst arī domu par to, ka šai stāvoklī ir iespējamas šķīstīšanās un dvēseļu izdziedināšana, kas tās sagatavo kopībai ar Dievu. Pirmatnējā Baznīca pārņēma šādu ideju, no kuras vēlāk, Rietumu Baznīcā pamazām izveidojās mācība par Šķīstītavu.
Žurnālists Tossati uzskata šoreiz par nevajadzīgu izpētīt šīs mācības sarežģīto vēsturi. Viņš aicina tikai pajautāt, par ko patiesībā ir runa. Līdz ar nāvi cilvēka izvēlētā dzīve kļūst definitīva – šī viņa dzīve nu atrodas Tiesneša priekšā. Viņa izvēlei, kas visas dzīves laikā pieņēma formu, var būt dažāds raksturs. Tie var būt cilvēki, kas sevī ir iznīcinājuši centienus pēc patiesības un atvērtību uz mīlestību; cilvēki, kuros viss ir kļuvis par meliem; cilvēki, kas ir dzīvojuši ar naidu sirdī un sevī sabradājuši mīlestību. Šī ir briesmīga perspektīva, taču dažas mūsu vēstures figūras ļauj izšķirt šādus profilus. Šais indivīdos nekas vairs nav glābjams un labā izpostīšana ir neatsaucama. Tas ir tas, ko apzīmē ar vārdu elle. No otras puses, tie var būt arī viscaur šķīsti cilvēki, kas ir pilnībā ļāvuši sevī ienākt Dievam un bijuši atvērti pret tuvāko. Spriežot pēc mūsu pieredzes, ne viens, ne otrs nav cilvēciskās eksistences parasts gadījums. Lielākajā cilvēku daļā, viņu būtības dziļumos, ir klātesoša atvērtība pret patiesību, mīlestību, Dievu. Konkrētajā dzīves izvēlē to aizēno aizvien jauni kompromisi ar ļauno – lielais netīrumu smagums aizsedz šķīsto. Tomēr slāpes pēc Dieva paliek un tās aizvien no jauna izlaužas no visa zemiskā, kas ir paspējis pārņemt cilvēku.
Kas notiek ar šādiem cilvēkiem, kad viņiem ir jāstājas Tiesneša priekšā? Svētais Pāvils par cilvēka eksistenci saka, ka tā ir celta uz kopēja pamata – uz Jēzus Kristus. Šis pamats saglabājas. Ja esam palikuši stingri uz šī pamata un uz tā uzcēluši savu dzīvi, tad zinām, ka to nevar satricināt pat nāve. Svētais Pāvils raksta: „Vai kāds uz šī pamata ceļ zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu, salmus. To parādīs katra darbs. Tā Kunga diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un kāds kura darbs ir, to pārbaudīs uguns. Ja kāda darbs sadegs, tas cietīs zaudējumu, bet pats tiks pestīts, bet gan tikai caur uguni” (1 Kor 3,12-15). Katrā ziņā, no šī teksta izriet, ka cilvēku pestīšanai var būt dažādas formas, ka dažas viņu uzceltās lietas var sadegt pilnīgi, ka pestīšanu var gūt, pārejot „uguni”, lai cilvēki kļūtu spējīgi nostāties Dieva priekšā un varētu ieņemt vietu pie mūžīgā kāzu mielasta galda.
Daži mūsdienu teologi ir vienisprātis par to, ka uguns, kas dedzina un reizē arī atpestī, ir pats Kristus – Tiesnesis un Pestītājs. Tikšanās ar Viņu ir Tiesas izšķirošais brīdis. Viņa skatiena priekšā izkūst jebkāds viltus. Tā ir tikšanās ar Viņu, kas dedzinot, mūs pārveido un atbrīvo, lai mēs varētu kļūt mēs paši. Dzīves laikā uzceltais var izrādīties tukši, izkaltuši salmi un sabrukt. Taču šīs tikšanās sāpēs, kad mūsu būtības nešķīstais un neglītais mums kļūst redzams, slēpjas pestīšana. Viņa skatiens, Viņa sirds pieskāriens mūs atveseļo ar sāpīgu pārveidošanos – „it kā caur uguni”. Tomēr, neraugoties uz visu, tās ir svētīgas sāpes, kurā Viņa mīlestības svētais spēks mūsos ielaužas ar liesmu, ļaujot mums beidzot būt pilnīgi sev pašiem un līdz ar to pilnīgi piederēt Dievam… Ir skaidrs, ka šīs visu pārveidojošās dedzināšanas ilgumu nevaram aprēķināt ar šīs pasaules hronometriskajiem mēriem. Šīs tikšanās pārveidojošais „brīdis” nepakļaujas šīszemes hronometrijai. Tas ir sirds laiks, laiks, kurā notiek „pāreja” uz kopību ar Dievu Kristus miesā. Dieva Tiesa ir cerība gan tāpēc, ka tā ir taisnība, gan tāpēc, ka tā ir žēlastība. Ja tā būtu tikai žēlastība, kas dara nenozīmīgu visu, kas pieder šai pasaulei, Dievs paliktu mums parādā atbildi uz jautājumu par taisnību. Tas ir mūsu izšķirošais jautājums vēstures priekšā un paša Dieva priekšā. Ja tā būtu tikai taisnība, tad tā mums visiem būtu tikai baiļu iemesls. 
|
