Kā stāsta pats izstādes autors, tad „..iecere fotografēt ikonas man radās, apmeklējot Valgundes klosteri, kur notiek brīnumaina svētīto eļļu jeb mirru izdalīšanās uz ikonu virsmas. Ikonas nav vienīgi mākslas priekšmets, bet gan spēcīga garīga realitāte. Klostera māsas zināja stāstīt, ka tad, kad tuvojas kaut kas cilvēci apdraudošs, ikonas satumst, it kā apsūbē, bet tad, kad briesmas ir garām, atkal atgūst savu pirmatnējo krāsu. Neparasts ir arī pats ikonu darināšanas process, kurā mūki allaž ievērojuši stingrus garīgus noteikumus – lūgšanu un gavēni, pilnīgu sevis atdošanu Dieva rokās, lai darbu vadītu Svētais Gars, nevis paša izdoma. Lai dziļāk iepazītu seno ikonogrāfiju skolu un tradīcijas, vairakkārt braucu uz Krieviju, uz Pleskavu, kur atrodas baznīcas veidots muzejs ar neparastiem 14., 15. un 16. gadsimta ikonu paraugiem. Tur tās tiek glabātas zem aizsargstikliem, piemērotā mitruma režīmā. Senās ikonas ir neliela izmēra, gleznotas uz koka pamatnes ar augu un minerālu pigmenta krāsām un pārklātas ar vaska kārtu. Noņemot stiklu, sākas tikšanās ar šo Noslēpumu un gaisā uzvirmo vaska smarža...” Andris Zēgners atzīst, ka ikonu izvēle bijusi intuitīvi impulsīva – izvēloties to fragmentu, kas viņu tajā brīdī uzrunāja un šķita svarīgi. Fiksējot ikonu fragmentus lielformāta fotogrāfijās, autoram tika pavērts ceļš uz ļoti personisku kontaktu ar neparastu pasauli, kurā atrodas pats Kristus, Dievmāte, kā arī ainas no svēto dzīves. Arī izstādes nosaukums nav tapis nejauši, jo kā stāsta izstādes autors, „.. senās ikonas ir Dievišķais pieskāriens mūsu realitātei. Klātbūtne, kad raugāmies uz viņa svētajiem – Jāni Kristītāju, apustuli Lūkasu, Vissvētāko Jaunavu Mariju, ko vienā ikonā ieraugām kā vēl mazu zīdaini viņas vecāku rokās. Simboliski – varbūt arī mēs paši joprojām vēl esam tik mazi Dieva rokās, kurš mīlestībā mūs gatavo Lielajai Dzīvei..” Sanita Zustere, "Vatikāna Radio"
Katedrāle.lv | 
