1. Vīrietis nezina par sievietes grūtniecību, aborts notiek bez viņa ziņas, 2. Viņš zina par grūtniecību, bet slēpj savas izjūtas un pārliecību tādēļ, ka „mīl” sievieti un apstiprina viņas tiesības pār ķermeni, 3. Viņš spiež partneri veikt abortu, 4. Viņš abortu atbalsta un iedrošina sievieti lemt tam par labu, 5. Viņš atklāti iebilst pret abortu, vai arī 6. Pamet sievieti gan fiziski, gan garīgi, noveļot visu atbildību uz viņas pleciem.
Aizmirstie tēvi
Manā vairāk kā 23 gadus ilgajā klīniskajā praksē esmu ārstējis pacientus ar visām minētajām attieksmēm. Daži vīrieši nekad neuzzina, ka viņi ir bijuši tēvi. Citi pie psihoterapeita atnāk ar nenoteiktām sūdzībām, ir apjukuši attiecībā uz savu dzīvi un to, kādēļ tai ir tik maz jēgas. Citiem attiecības ar sievu vai draudzeni izbeidzas pēkšņi vai nomirst "dabīgā nāvē". Tiem, kam izdodas palikt kopā, attiecības saslimst ar klusuma sazvērestību. Šīs klusēšanas dažādās negatīvās sekas izpaužas intimitātes, uzticēšanās un savstarpējās dalīšanās zudumā. Ja attiecības izbeidzas, viņi jūtas sāpināti un apmulsuši nesaprazdami to, ko tie nekad nevar zināt. Pastāv iespēja, ka nākamajās attiecībās šis aizvainojums izvēršas nemierā un agresivitātē, kas var parādīties kā savstarpējās saskarsmes vājināšanās, nesavaldīšanās vai pārmērīgā kontrolē. Daži vīrieši tomēr jūt, ka kaut kas nav kārtībā un vēlāk atklāj iemeslu. Attiecībā pret sievietēm šie vīrieši tad jūt ārkārtīgu aizvainojumu un to vai nu nomaskē vai izsaka atklāti, negatīvā veidā. Ironiskā kārtā pēdējie pētījumi parāda, ka viens no labākajiem pēcaborta psiholoģisko pārmaiņu priekšvēstnešiem ir atbalsts partnerei. Vīriešiem, kas zināja par savu tēvišķību un tās zudumu, var būt spēcīgs jūtu uzliesmojums. Vienīgajā šai tēmai veltītajā grāmatā, tās autors A. Šostaks vīriešu sāpes pēc aborta apraksta kā tēvišķības zudumu un "ievainojumu, kuru Jūs neredzat, bet kurš eksistē". Šostaka vārdiem runājot, vīrietis saņem neticamu vēsti: pirmo viņa vīrišķības pierādījumu, partnere saka, ka viņai ir grūtniecība un ka "mums būs 180 dolāru grūtniecības izbeigšanai". Intervējis 1000 vīriešus, autors noskaidroja: 1. Aborts viņiem bija "nāves pieredze", vairumā gadījumu - lielākas mokas, kā bija gaidīts. 2. Visbiežāk sastopamā reakcija pēc aborta bija bezpalīdzība, 3. Vīrieši, kuriem netika sniegta pēcaborta padomdošana, nākamajās attiecībās mazāk iesaistās kā bērnu tēvi un, ka 4. Lielākā daļa attiecību pēc aborta izjuka. Skumjā īstenība ir tāda, ka jūtīgi vīrieši savas sievas sāpina, nemēģinot tās ievainot, klusējot brīdī, kad lēmuma pieņemšanas laikā pirmo reizi tiek lietots vārds "aborts". Visticamāk, ka šiem vīriešiem ir apslēptais aizvainojums, kas rodas tādēļ, ka partnere jūtas pamesta. Izmisīgā vēlēšanās patikt sievai briesmīgā kārtā beidzas ar to, ka šie vīrieši tiek atgrūsti, jo ir uzskats, ka tie savas partneres pietiekami nemīl: "Kā Tu šīs krīzes laikā varēji klusēt, ļaut man aiziet un nonāvēt mūsu bērnu?” Kā izteicās kāds no šiem vīriem, "ja mīlestību sievai izrāda, piekrītot abortam bērniņa saglabāšanas vietā, viss sagriežas pamatīgā grīstē". Šos "aizmirstos tēvus" ne tikai moka dusmas un skumjas par neatgriezenisko bērna zudumu. Viņiem jārēķinās arī ar attiecību sabrukumu starp tiem un bērnu mātēm. Vīriem, kas spiež vai iedrošina sievieti veikt abortu, īsto jūtu pārbaude sākas vēlāk. Parasti, tā kā viņi uz abortu ir iedrošinājuši baiļu vai egoisma iespaidā, aborta lielo emocionālo cenu tie var samaksāt tad, kad rodas izpratne par tā patieso būtību. Jānis Pāvils II enciklikā Mulieris dignitatem izsakās skaidri: "Atstājot sievieti vienu ar problēmām, kas saistītas ar grūtniecību, vīrietis netieši mudina to izlemt par labu abortam (14;80)." Enciklikā Evangelium vitae viņš turpina: "Šādā veidā ģimene ir ļoti ievainota un apgānīta kā mīlestības kopiena un dzīvības svētnīca. (Nr. 59)" Dažus vīriešus viņu loma bērna abortā ievaino tik dziļi, ka tie abortē paši savas dzīves. Es esmu ārstējis sievas, kuru partneri bija izdarījuši pašnāvību, nespēdami aizbēgt no nemitīgās bērna balss skaņas: "Tēti, tēti, neļauj man mirt!" Un saskaņā ar likumu vīrietim, kurš iebilst pret abortu, nav likumīgu iespēju aizstāvēt sava bērna tiesības dzīvot. Viņa dusmas var novest līdz impotencei un bezpalīdzības sajūtām. Ar vārdiem nepietiek, lai novērstu bērna nāvi. Skumjas, vainas sajūta un zaudējums Jaunākie pētījumi pierāda, ka arī vīrieši pēc aborta skumst, toties viņiem tieksme noliegt skumjas un apspiest zaudējuma sajūtu ir lielāka, nekā izpaust tās atklāti. Tad vēl arī mūsu kultūrā vīrietis tiek atturēts no jūtu publiskas izpaušanas. Kad vīrieši izsaka savas skumjas, viņiem ir tieksme to darīt mūsu kultūras noteiktajos "vīrišķīgajos" veidos – kā dusmas, agresivitāti un kontroli pār citiem. Turpretim pēc aborta vīrieši skumjas publiski neizpauž. Tādēļ apkārtējie bieži var neatpazīt un neievērot vīrieša saucienu pēc palīdzības. Pētījumos konstatētais parāda, ka daži vīrieši par bērna zaudējumu skumst vairāk ka mātes. Pēc šī paša pētījuma datiem, vīriešiem pēc bērna zaudējuma ir lielāka iespēja sajust izmisumu, tostarp uzmācīgu bezcerības sajūtu - vienu no hronisku skumju pazīmēm. Vīrieša dzīve ar tēvišķību ir saistīta vairāk un dziļāk kā parasti pieņemts domāt. Kāds tēvs, kurš abortā zaudēja savu bērnu, savas dusmas aprakstīja šādi: "Es nebiju tajā telpā, es todien nebiju pat tajā klīnikā. Bet domās kopš tā notikuma es tur esmu bijis miljoniem reižu. Es esmu vērojis, raudājis, vēlējies Tevi izglābt. Pēc manām domām, man ir jābūt varonim, nevis slepkavam, vīram, kurš neraud. Bet tā nav. Esmu vīrietis, es baidos un es redzu.” Nāves zīmogs Ja ir piekrišana nevainīga cilvēka nāvei, tās blakusefekti var izpausties negaidītā veidā. Inducētās dzemdības (vēlīnā aborta (pēc 12. grūtniecības nedēļas) paņēmiens. Būtībā tās ir mākslīgi izraisītas agrīnas dzemdības - tulk. piezīm.) pastiprina vīriešu norobežošanos no problēmu risināšanas, veicinot nošķirtību, attālināšanos un bezatbildību. Aborta blakusefekti var izpausties kā noliegums un personības dekompensācija. Nespēja darboties sociāli noteiktajā veidā, t.i. aizsargāt un apgādāt, vīrietim rada apjukumu un ievainojumus neatkarīgi no viņa attieksmes pret abortam labvēlīgo izvēli. Aborts maina vīrišķības likumus. Kamēr sabiedrība no vīrieša prasa izturību, aborts liek tam justies vājam. No vīrieša gaida atbildību, turpretim aborts mudina rīkoties bez intereses par nevainīgo dzīvību un likvidēt jebkādus atpazīstamus savas seksuālās uzvedības un (vai) pieķeršanās nevēlamos iznākumus. No vīra gaida aizsardzību, bet likums to mudina uz pretējo. Dusmas par zaudējumu ir jāizpauž ikvienam, vai arī tās viņu mocīs. Parasti vīrieši reaģē klusējot un dusmojoties vienatnē. Klusums vīrietim dod iespēju savaldīt dusmas un šaubas par spējām aizstāvēt sevi un tos, kurus viņš mīl. Var likties, ka šie "klusie cietēji", kuri nejūt vajadzību runāt vai kliegt, ir stipri, toties savā dvēselē tie brūk, apzinādamies notikušā smagumu un zem kauna nastas. Šis smagais zaudējums var traumēt vīriešus, kuru ir piedzīvojuši nonāvēšanu abortā. Daži kļūst depresīvi un (vai) nemierīgi, citi - nospiesti, kontrolētāji, pieprasītāji un izrīkotāji. Vēl citi, tomēr kļūst saniknoti un neveiksme ikvienās attiecībās var atraisīt naidu, kura cēlonis ir savulaik neizpaustās dusmas par abortu. Dusmu vajadzības maskēšana vai aizvietošana veicina noliegumu un spiež vīrieti "bēgt" no dzīves, mīlestības un dziedināšanas. Attiecības riska zonā Vainas apziņas nomāktam un mocītam vīrietim nav viegli mīlēt un uztvert mīlestību. Viņa raizes par partneri, sevis noliegums, nemitīgā pēcaborta tukšuma sajūta var padarīt nevērtīgas pat vislabākās vēlmes. Vainas sajūta vīrieti var atturēt no meklējumiem pēc līdzjūtības, atbalsta un pieķeršanās. Gluži otrādi, viņš "aizmirst", kā uz šīm jūtām atbildēt. Iespējams, ka laulātajam pārim pēc aborta būs kāda no šīm blakus parādībām: 1) abiem partneriem samazinās sevis atklāšanas intensitāte. Tas samazina attiecību izdzīvošanai nepieciešamo intimitāti, 2) pieaug aizsardzības pielietošana savstarpējā saskarsmē (piem. savstarpējs naidīgums), 3) partneru savstarpējā saskarsmē iezogas baiļu sajūtas (bailes, kas izpaužas kā savstarpēja izvairīšanās), savstarpējās uzticības zudums un slēgtās saskarsmes (pretēja atvērtajai un dinamiskajai) attīstība un 4) paļāvības uz Dievu un partneri zudums, nomainot to ar vainas apziņu, kaunu un izolāciju. Objektīvās patiesības izaicinājums Skumjā abortu realitāte parāda mūsu sabiedrības neveiksmes lasot morāles kompasa rādījumu un sekojot tam. Encilklikā Veritatis splendor ("Patiesības spožums" latīņu val. – tulk.) Jānis Pāvils II uzsver, ka krīžu subjektīvajiem novērtējumiem vienmēr jātiek pārbaudītiem ar objektīvo patiesību un ikviena sirdsapziņas mērauklu. Tikai tagad mēs sākam saskatīt aborta kaitīgās ietekmes izplešanos uz sievietēm, vīriešiem un izdzīvojušajiem bērniem. Ir skaidrs, ka līdz ar pārējiem abortu upuriem cieš arī vīrieši. Arī viņi maksā reproduktīvās "brīvības" augsto cenu. Arī viņi zaudē reproduktīvās "izvēles" spēlē, kurā likmes nosaka egoisms un izdevīgums. Nonāvēšana ievaino arī dzīvos. Tā nezina dzimumu robežas. Tulkojis Jānis Lulle
|
