Palasīsim...  Raksti

Izvēlēties klusumu

Klusums ir neapstrīdama realitāte un tas tāpat kā troksnis var atstāt uz cilvē­kiem gan pozitīvu, gan negatīvu ietekmi. Kādā kopā sanākšanas brīdī tas pat var sagādāt zināmas grūtības,- ja mājas viesību laikā pie galda pārtrūkst sarunas un iestājas klusums, mājasmāte sāk kļūt nemierīga. „Cilvēks, kurš klusē, apkār­tējā sabiedrībā izraisa satraukumu” – saka antropologs, Strasburgas Univer­sitātes profesors Bretons. „Cilvēki uz­skata, ka klusums ir tukšums, kas jā­aizpilda, turklāt nereti tas jādara par katru cenu!” Ja vairāku cilvēku domu apmaiņas laikā kāds konsekventi klusē, apkārtējie to var uztvert kā nevēlēšanos iesaistīties kopējā sarunā vai pat kā iedomības izpausmi. Nereti cilvēki klusumu izjūt gandrīz vai kā fizisku smagumu.

Savukārt, uz cilvēkiem, kuriem jātiek galā ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, kuri  sēro, ir vientuļi vai cieš no depresijas, klusums var iedarboties ļoti negatīvi. Tādos gadījumos vislabākais sabiedro­tais ir troksnis, kas palīdz stāties pretī iekšējā tukšuma tuksnesim. „Kad, nāk­dama no darba mājās uz savu tukšo dzīvokli, es redzu kaimiņu apgaismotos logus un arī viņus pašus, sēžam pie kopīga vakariņu galda”, - saka Marta (46-gadīga bezbērnu šķirtene) – „tad vienī­gais glābiņš no kārtējā depresijas viļņa ir radio vai televizora ieslēgšana.” Klu­sums var iedarboties pat iznīcinoši. „Ja cilvēkam dzīvē iet slikti, ja viņu vajā ne­pārtrauktas neveiksmes, klusums kļūst par ļoti smagu pārbaudījumu,” saka profesors Bretons.

Zāles pret stresu

Pilnīgs klusums ir ilūzija, jo fonā vien­mēr manāms kāds troksnis. Pat kos­moss – kā apgalvo astrofiziķi – ir skaņu pilns. Ir dažādi klusuma veidi: klusums, kas iestājas pēc kādām ilgstošām ska­ņām (piemēram, kad kaimiņš izslēdz zāles pļāvēju), klusums kā pauze kādas sarunas laikā – kuru vēl piepilda tikko izteiktie vārdi, un iekšējais klusums, kas ir cilvēka garīgā līdzsvara auglis un kas var kļūt par realitāti pat tad, ja apkārt valda troksnis (piemēram, kad cilvēks spēj lūgties, braucot tramvajā. Kanādie­šu teologs Anrē Bošamps saka: „Jēdzienam klusums mēs bieži piedēvējam ne­gatīvu nokrāsu, taču tas nebūt neno­zīmē, ka klusumam jābūt absolūtam, proti, līdzsvaram starp savu iekšējo „es” un apkārtējo vidi jābūt izkoptam līdz tā­dam līmenim, lai blakus dzirdamie trok­šņi netraucētu mums domāt.”

Viena trešdaļa Eiropas iedzīvotāju cieš no nepārtrauktiem apkārtējiem trokšņiem. „Par 120 decibeliem augstāks troksnis izraisa sāpes šī vārda vistiešā­kajā nozīmē. Ja troksnis ir nepārtraukts, tad vidusauss šūnas tiek bojātas. Ska­ļuma slieksnis ir apmēram 80. Ja, dzir­dot ļoti skaļas skaņas, mēs sajūtam šņākoņu ausīs, tas nozīmē, ka mūsu dzirdes orgāns ir jau bojāts,” – mūs brīdina Tulūzas Dzirdes un runas centra vadītājs Patriks de La Roks.

Troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, kā arī fizisko un garīgo veselību. 2005.gadā šajā sa­karībā Berlīnē publicētie pētījumi aplie­cina, ka cilvēkiem, kuri dzīvo centrālo autoceļu vai lidostu tuvumā, pie­aug risks (līdz 50%) saslimt ar sirds kaitēm. Klusuma ietekme uz cilvēku turpretī ir ļoti labvēlīga. „Vietās, kur ir la­ba akustika – baznīcā vai mežā – ar harmoniski līdzsvarotām skaņām bagātais klusums uz cilvēku atstāj ļoti pozitīvu iespaidu” - saka jau pieminētais Patriks de La Roks un turpina - „Šajā gadījumā auss var stimulēt smadzenes, kurām šāda stimulēšana ļoti nepiecie­šama. Tās ir labākās zāles pret stresu.”

Nepieciešamība pēc vienatnes

Kas tad izraisa nepieciešamību pēc trokšņiem? „Trokšņi ir narkotika, ar kuru cilvēki cenšas aizpildīt tukšumu.” (Kar­melitu br. Filips no Jēzus un Marijas.) Pie šīs patiesības bija nonācis jau Pas­kāls. „Ja karalim trūkst izpriecu, viņš ir ļoti nelaimīgs cilvēks (..), kurš cieš no savas niecības apziņas, vientulības, nepietiekamības un atkarības sajūtas, no sa­vas nevarības, no iekšējā tukšuma.” Klusums mūsu būtību, mūsu iekšējo pasauli atklāj tādu, kāda tā ir – bez maskas, un tad skaļš troksnis pilda it kā vairoga lomu.

„Sabiedrība, kurā galvenā loma ir ierādīta izklaidēm, nav spējīga domāt, nav spējīga skatīties acīs patiesībai. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, klusums gluži vienkārši dod iespēju „būt”, sajust sevi, nevis tikai par katru cenu „būt aktīvam”, „aktīvi darbo­ties”. Nedodot sev iespēju izbaudīt „klu­suma terapiju”, nedodot sev iespēju ie­skatīties savā bū­tībā, mēs viegli varam kļūt par atkarību vergiem. Televizors, tele­fons, dators, skaļa mūzika,- arī tās ir atkarības, kuras neļauj cil­vēkam sasniegt savas personī­bas briedumu, kļūt patstāvīgam un neatkarīgam. „Vienatnē, tālāk no pa­saules burzmas veidojas personība un prāts kļūst asāks.” (Šarls de Fuko)

Vienatnei ir izšķiroša nozīme garīga­jā augšupejā, vienatnē mēs varam ātrāk gūt garīgo līdzsvaru un gūt mierinājumu savā iekšējā klusumā, kura sasnieg­šanai mēs ikdienā patērējam tik daudz laika. „Klusums mums ļauj atrast to, ko esam zaudējuši,- sevi pašu, citus cil­vēkus un varbūt pat Dievu.,” – tā raksta Etjēns de Monteljī. Jā, jo Dievs runā klusumā un mēs Viņu varam dzirdēt, ti­kai ieklausoties savā sirdī. Dieva mīles­tības atklāsme ir atkarīga no tā, vai mēs spēsim izrauties no pasaules burzmas.

^{Tulkoja Antonija Apele
"Katōļu Dzeive"
Foto: Juris}