Tāpēc es krītu ceļos mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, no kura katra tēvišķība debesīs un virs zemes dabū savu vārdu. Lai Viņš savas godības bagātībā savā Garā dotu stiprināties spēkā iekšējam cilvēkam. Lai jūsu sirdīs caur ticību mājotu Kristus, lai jūs būtu iesakņojušies un nostiprināti mīlestībā. Lai jūs līdz ar visiem svētajiem spētu aptvert, kāds ir platums un garums, un augstums, un dziļums, un pazītu Kristus mīlestību, kas pārspēj katru saprašanu, un tiktu piepildīti katrā Dieva pilnībā. Bet Viņam, kas ar savu spēku darbojas mūsos, kas spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam. Lai gods Baznīcā un Kristū Jēzū paaudžu paaudzēs mūžīgi mūžos. Āmen. (Ef 3,14-21) Augsti godājamie arhibīskapi, Rektor, fakultāšu dekāni, brāļi un māsas Kristū. Man ir tas gods kardināla Jāņa Pujata vārdā Jūs apsveikt Latvijas Valsts universitātes skaistajā 90 gadu jubilejā, novēlot Universitātei visu to labāko tālākajā mūsu jaunās paaudzes izglītošanas misijā. Kardināls pats diemžēl ārzemju brauciena dēļ nevarēja ierasties uz šo pasākumu. Tikko dzirdētajā fragmentā no vēstules Efeziešiem varam atrast rīcības programmu Latvijai šodienas situācijā. 1. Es krītu ceļos mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā. Tas nozīmē vispirms atzīt to, ka Dievs ir, un pieņemt Viņa autoritāti. Tas nozīmē atzīt arī to, ka mēs esam apmaldījušies un paši vairs netiekam galā, lūdzot Viņu iejaukties un nākt mums palīgā. Par līdzīgām situācijām ir vērts izlasīt Vecās Derības Soģu grāmatu. 2. Lai Viņš savas godības bagātībā savā Garā dotu stiprināties spēkā iekšējam cilvēkam. No šejienes izriet jautājums par prioritātēm. Kas man ir galvenais dzīvē – par katru cenu piepildīt savu maku un pavairot sava bankas konta saturu, vai arī rūpēties par iekšējo cilvēku, kurš spēj saskatīt būtisko savā un sabiedrības dzīvē. Ļoti aktuāls mūsu sabiedrības uzdevums politikas jomā ir atšķirt varaskāros un vieglas peļņas tīkotājus no tiem, kuriem Dievs ir devis aicinājumu nodarboties ar politiku šī vārda pirmatnējā nozīmē – kas ir – rūpēties par kopējo labumu, protams, saņemot arī taisnīgu samaksu par savu darbu. Tas nav iespējams, ja mēs nepiegriežam vērību sava iekšējā cilvēka kopšanai. Ja iekšējais cilvēks ir sakārtots un nostiprināts, tad mūsos pieaug šī spēja – atšķirt graudus no pelavām, t.sk., arī mantkāro un ambiciozo politikāni no īsta valstsvīra. 3. Ja iekšējā cilvēka nostiprināšana ir mūsu prioritāte, tad no tā izriet, ka mums pirmām kārtām būtu jāiegulda savi spēki un līdzekļi garīgo vērtību attīstīšanā. Kas tad rūpējas par šīm morālajām vērtībām? Pirmkārt, tās ir mūsu tradicionālās kristīgās konfesijas un to dažādās struktūras. Bet tas ir arī izglītības iestāžu uzdevums. Tāpēc tās nekādā ziņā nevajadzētu novājināt. 4. Tomēr runājot par izglītības iestādēm, te ir jāizdara kāda būtiska piebilde. Pirmās universitātes radās uz to skolu bāzes, kuras pastāvēja pie katedrālēm. Tāpēc ne jau velti teoloģiju sauca par visu zinātņu karalieni. Šodienas situācija ir pilnīgi savādāka. Vai tas gadījumā nav viens no nopietnākajiem mūsdienu krīzes iemesliem? Kāda ir teoloģijas loma universitātē? Pastāvošās realitātes teoloģiskā vīzija palīdz mums sakārtot iegūtās zināšanas un saprast to mērķus. Tā dod atslēgu jautājumā par mūsu dzīves prioritātēm. Atsevišķās zinātnes disciplīnas nenodarbojas ar cilvēka dzīves pamatuzstādījumu jautājumu. Kaut kādā mērā tam pievēršas filozofija, bet šodien tā ir sadrumstalojusies milzīgi daudzos strāvojumos un tai arī ir vajadzīga otrā elpa, ko var dot teoloģija. 5. Valsts universitātes 90. gadu jubilejā, apcerot šīs ārkārtīgi nozīmīgas mācību iestādes neatsveramo lomu mūsu sabiedrības elites izglītošanā, tomēr ir jāatzīmē arī kāds būtisks iztrūkums. Jūsu vidū, godājamie fakultāšu dekāni, trūkst viena kolēģa. LU rektora ķēdē, kuras posmus veido universitātes fakultātes, ir viens, kas līdz šodienai ir tikai fikcija. Tā ir Katoļu teoloģijas fakultāte, kas pastāvēja pirms kara un kuras atjaunošanas iespēja ir paredzēta Konkordātā. Šīs Fakultātes atjaunošana nozīmētu, ka mūsu sabiedrības prioritāšu jomā patiešām kaut kas sāk mainīties uz labo pusi. 6. Mūsu priekšā esošais izaicinājums var tikt salīdzināts ar pārmaiņām, kas notikušas starp viduslaikiem un mūsdienām. Viduslaikos viss materiālais un fiziskās vajadzības tika pilnīgi atstātas novārtā, Renesanses periodā un mūsdienās ir noticis pilnīgi pretējais, esam nonākuši līdz otrai galējībai – garīgās dzīves atstāšanai novārtā, pārspīlēti akcentējot materiālo un fizisko. Ir pienācis laiks atjaunot līdzsvaru: nenopeļot materiālajā attīstībā sasniegto, tomēr nepieciešams, lai garīgās vērtības dominētu pār materiālajām. Katedrale.lv
Foto: LU Preses centrs | 
