Noskaidrošanas soļi Kardināls Maisners raksta, ka cilvēku pasaules uzskati sastāv no 5% argumentu un 95% gaisotnes. Kā lai cīnās pret šādu „gaisotni”? Par argumentiem var runāt lietišķi, taču ne par gaisotni. Kad tiek runāts par tādiem virzieniem, kas pieder „Maigajai ezotērikai", uzbango spēcīgas emocijas. Līdzīgi ir ar alternatīvās medicīnas, audzināšanas metožu, fitnesa un dažādu citu ķermeņa vingrinājumu iespējām, kas atklāj daudz dažādas prakses, terapijas un idejas, kas balstās uz apšaubāmām vai pat bīstamām teorijām. Gandrīz neviens no to patērētājiem neuztraucas par iedarbību un lietas nepēta dziļāk. Ja kāds, pamatoti argumentējot, apšaubītu kādas terapijas, piemēram, homeopātijas vai Baha Ziedu terapijas patiesumu, pamatoti pretargumenti viņam tikpat kā izteikti netiktu, taču viņš ātri vien tiktu pakļauts personiskiem uzbrukumiem. Daudzi kristieši pieņem šādas idejas un prakses tikai tāpēc, ka pārāk maz zina par savu ticību, tādēļ svarīgākais uzdevums ir kristīgās ticības nostiprināšana. Ļoti būtiski ir uzsvērt tos kristīgās ticības aspektus, ko visvairāk grauj ezotēriskā domāšana. Kristietis, kurš zina, kam tic, un kurš novērtē savu ticību, vieglāk atpazīs to, kas ir pretrunā ticībai, pat, ja tas nebūtu redzams atklātā veidā. Kristīgajai ticībai ir nepieciešams sānskats. Katrs “sānskats” nozīmē arī robežu. Es “norobežojos” no ezotērikas, neatkarīgi no tā, kādā formā - „smagā” vai „maigā” - tā izpaužas, tāpēc cilvēkus, kas man uzticēti dvēseļu aprūpē, vēlos iedrošināt darīt to pašu. Laikā, kad cilvēki, kā pirms neilga laika izteicās kāds vācu bīskaps, ir „samulsuši līdz pat izmisumam”, ticības apliecinājumam ir jābūt ļoti konkrētam un saprotamam. Ezotēriskās idejas ir sastopamas visur, turklāt tās ir ļoti uzbāzīgas. Daudzi cilvēki, kuri meklē patiesību, vispirms atrod desmit ezotērikas veidus un tikai vēlāk atklāj uzticamu, kristīgu patvērumu. Tāpēc ir svarīgi neslēpt patiesas kristīgās dzīves avotus un dalīties ar cilvēkiem ticības dārgumos, nesajaucot tos ar ezotērikas maldiem. Tādēļ ir jāsaprot, ka ar „robežas novilkšanu” vien mēs neko daudz neizdarām. Noteiktu maldu rašanās prasa sniegt noteiktu atbildi. Meli un patiesība bieži vien ir ļoti cieši saistīti. Dažreiz pietiek tikai ar kāda “komata” pārlikšanu, lai no patiesības rastos maldi vai meli. Tas, kurš „ezotēriskos maldus” apskata zem palielināmā stikla, gandrīz vienmēr atzīs, ka runa ir par nepareizu (no kristīgā viedokļa) atbildi uz pareizu jautājumu. Ja šodien tiek dotas tik daudzas nepareizas vai problemātiskas atbildes, tad tas ir tikai tāpēc, ka pareizās netika vai netiek dotas pietiekami uzskatāmi un skaidri. Tādēļ tagadējā situācija drīzāk ir aicinājums kristiešiem no jauna atklāt savu ticību. Te jāizmanto savas radošās spējas šīs ticības vērtības formulēt un izdzīvot tās tā, lai meklējošie tās saprastu. Ja to realizē, tad diskusijas ar modernajiem strāvojumiem var stiprināt un no jauna atdzīvināt katra personīgo ticību.
Daži kristīgās ticības aspekti
Turpmāk es apskatīšu tikai dažus kristīgās ticības aspektus, kam mūsdienās vajadzīga īpaša uzmanība, jo tieši tos visvairāk tiek mēģināts graut ar ezotērikas palīdzību. Ikrreiz, runājot par ļoti svarīgām tēmām, tiks izteiktas arī dažas pārdomas. Tie būs tikai īsi impulsi, kas varēs kalpot ne tikai pārdomu, bet arī dziļākas apceres ierosmei. Patiesība visvairāk atklājas lūgšanā.
Personiskais Dievs
Mēs ticam absolūti transcendentam, personiskam Dievam. Ar “absolūtās transcendences” jēdziena palīdzību mēs izsakām ticību, ka Dievs nav radības daļa. Cilvēks pats saviem, radības, spēkiem Dievu sasniegt nevar. Cilvēks nevar saistīties ar Dievu, izmantojot kādu metožu vai zinātnes palīdzību. Cilvēks var satikt Dievu tikai tad, ja Dievs pats pēc brīvas izvēles viņam atklājas. Cilvēks nevar piespiest Dievu, lai Viņš viņam atklātos. Mēs ticam Dievam, kas ir persona. Dievs ir kāds, kurš uzrunā cilvēkus, Dievs ir kāds, kurš aicina cilvēku atbildēt. Mēs ticam trīsvienīgam Dievam, kurš ir pašpietiekams. Tikai tādēļ, ka Dievs ir pilnība, mēs varam teikt: ”Dievs ir mīlestība.” (1 Jņ 4, 8).
Radīšana pēc brīvas izvēles
Radīšana Dievam nav svarīga. Dievs nekļūst pilnīgs vai laimīgs caur radīšanu. Vai vispār ir iespējams saprast, kāpēc Dievs radījis pasauli? Mēs to varam tikai nojaust un apbrīnot. Ja tā ir patiesība, ka cilvēks ir radīts pēc “Dieva attēla un līdzības” (Rad. 1, 26), tad cilvēks pēc savām cilvēciskajām izjūtām saprot, ka mīlestība ir radoša. Arī cilvēki, kuri mīl, vēlas viens otram savu mīlestību parādīt arvien jaunā veidā. Grieķu vārds ”edoxein” – „atspīdēt”, tiek tulkots arī kā “slavināt, slavēt.” Tā Dieva mīlestību slavē visa radība. Radības slavas dievkalpojums skan kā trīs jaunekļu slavas dziesma krāsnī (Dan 3, 51 - 90) (tulk. piez.: Vecās Derības senebreju tekstos šo Daniēla grāmatas pantu nav, tie ir rakstīti grieķu valodā un acīmredzot tādēļ nav atrodami arī latviešu 1965. gada izdevuma rediģētajā tekstā. Latvijas lasītāji tos var lasīt krievu valodā, Maskavas Patriarhijas tulkojumā, kuru atzinusi arī katoļu baznīca). Grieķu vārds ”kosmos” nozīmē ”kārtība”, “skaistums”. Tas var veidot izpratni par radību kā “Dieva rotu,” “Diadēmu Dieva labajā rokā”( Jes 62, 3).
Radīšana caur vārdu
Dievs sacīja: “Lai top gaisma! Un gaisma tapa.”(Rad 1, 3) Dievs rada pasauli caur savu vārdu.” Caur Viņu viss ir radies un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jņ 1, 3), un Dievs visu satur ar savu vārdu: “Viņš nes visu ar savu vareno vārdu (Ebr 1, 3). Vārds ir radīšanas iekšējā struktūra. Dievs pasauli arvien uztur. Pasaule ne mirkli nevarētu pastāvēt bez Dieva radošās darbības. “Mans tēvs vēl arvien darbojas un tāpēc arī es darbojos” (Jņ 5, 17). Tātad pasaule neatdusas sevī, tā nav “patstāvīga” - tā atdusas Dievā. Tā ik brīdi ir atkarīga no Dieva radošā spēka. Viss, kas notiek, ir izveidots caur Dieva radošo vārdu, “bez Vārda nekas nav radies, kas ir” (Jņ 1, 3). Visam radītajam ir divējāds raksturs, tas satur pretstatu vienību: no vienas puses - ārējā, materiālā forma, no otras - iekšējā forma, nemateriālais vārds vai informācija. Visā radītajā ir nemateriāls noslēpums, kas nav ar prātu aptverams. Īstā lietu nozīme nav matērijā pašā, bet gan vārdā, ko tā satur. Ebreju valodā to izsaka arī vārdiem ”Basar" un "Bessura”. „Basar” nozīmē “miesa,” bet ”Bessura” - “vēsts.” Tātad var teikt, ka visa radība ir arī “vēsts". Viss radītais nes sevī vārdu, “uzrunu” no Dieva mutes. Šīs informācijas lielumu nevar izteikt caur fizikālām mērvienībām. Informācija ir nemateriāls lielums. To nevar padarīt fizikāli aptveramu. Aptverama vienmēr ir tikai forma, kur informācija var tikt kodēta. Tā kā Informācija ir garīga, tad to var sadzirdēt tikai gars.
Cilvēks kā radības kronis pārspēj dabuCilvēkam kā radības kronim bija vieta Ēdenes dārzā. Kā izcila radība cilvēks parāda savu divkāršo raksturu: ar savu fizisko ķermeni viņš pārstāv dabu, bet ar savas “Nešema” (garīgās dvēseles) spēku viņš dabu pārspēj. Cilvēks ir radība, kas nerealizējas dabā, viņš tajā nevar gūt pilnību, jo cilvēks ir radīts Viņa (Dieva) varenības slavēšanai (sal. Ef 1, 12). Cilvēku par cilvēku vispirms veido spēja dzirdēt Dieva balsi un tai atbildēt. Cilvēkā ir tikai šis viens dzīvības princips – saprātīga, garīga dvēsele. Garīgā dvēsele nav pielīdzināma veģetatīvai vai dzīvnieciskai dvēselei (skat. Radīšanas stāsts: miesai no māla tiek iedvesta ”Nešama”, 1 Mozus 2, 7). Tam atbilst arī baznīcas mācība, ka cilvēkam ir tikai viena, saprātīga, garīga dvēsele. No antīkās senatnes zināmā mācība par otro (nesaprātīgo, veģetatīvo) dvēseli tiek kategoriski noliegta. Tas notika 869. gadā, 4. vispārējā koncila, pāvesta Adriāna II kalpošanas laikā un vēlreiz tika uzsvērts 19. gs., ka cilvēkam ir tikai viens dzīvības princips - saprātīga, garīga dvēsele, no kā miesa gūst dzīvību, kustības un sajūtas! Šis aspekts tiek uzsvērts arī dažos sv. Toma mācību skaidrojumos. Kas attiecas uz radību kopumā, attiecas arī uz katru cilvēku atsevišķi. Neviens ne mirkli nevarētu pastāvēt, ja vien Dievs viņu neuzturētu. Katrs dzīves mirklis cilvēkam ir dāvana no tā, kas ir Dzīvība. Cilvēks var pastāvēt tikai tad, ja Dievs to grib. Visiem pazīstams ir latīņu valodas vārds “amor”, kas nozīmē „mīlestība”. Tas sastāv no diviem vārdiem: “a” un “mors” un tiek tulkots kā “prom no nāves.” Katrs, kurš saka: “Es Tevi mīlu,” norāda: ”Es nevēlos, lai Tu mirsti, es vēlos, lai Tu būtu!” Tādēļ katrs cilvēks tikai tāpēc vien, ka viņš eksistē, var secināt, ka tieši šajā brīdī Dievs viņu mīl. Tikai tādēļ, ka Dievs šajā mirklī man saka savu: ”Es vēlos, lai Tu būtu!”, es varu eksistēt. Brīnišķīgi to ir pateicis kāds deviņgadīgs bērns: ”Ja Dievs mani nemīlētu, es acumirklī pārtrauktu eksistēt!” No vācu val. tulkojis Jānis Lulle |
