Lasījums no Ķēniņu pirmās grāmatas (1 Ķēn 17, 17-24) Tajās dienās saslima sievietes, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija tik smaga, ka viņam vairs nebija jūtama elpa. Tad viņa sacīja Elijam: “Ko tu, Dieva vīrs, gribi no manis? Vai tādēļ tu atnāci pie manis, lai tiktu atgādināti mani pārkāpumi un lai tu nonāvētu manu dēlu?” Uz to Elijs viņai atbildēja: “Dod man savu dēlu!” Un, paņēmis viņu tai no klēpja, viņš uznesa to savā gultā. Pēc tam viņš piesauca Kungu un sacīja: “Kungs, mans Dievs, vai Tu arī atraitnei, pie kuras es dzīvoju kā ciemiņš, gribi uzsūtīt ciešanas, paņemot dzīvību viņas dēlam?” Un viņš trīs reizes izstiepās pār zēnu un, piesaukdams Kungu, sacīja: “Kungs, mans Dievs, es lūdzu, lai šī zēna dvēsele atgriežas viņā!” Un Kungs uzklausīja Elija balsi, un zēna dvēsele atgriezās viņā, un viņš atdzīvojās. Tad Elijs paņēma zēnu un, nonesis no augšistabas uz apakšējo stāvu, atdeva viņa mātei un tai sacīja: “Lūk, tavs dēls dzīvo.” Un sieviete sacīja Elijam: “Tagad, pēc šī notikuma, es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Kunga vārds uz tavām lūpām ir patiesība.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Psalms 30 (29) Refrēns: Es slavēšu Tevi, Kungs, mans glābēj! Es slavēšu Tevi, Kungs, jo Tu mani izglābi
un neļāvi maniem ienaidniekiem priecāties par mani.
Kungs, mans Dievs, uz Tevi es saucu, un Tu mani izdziedināji.
Kungs, Tu manu dvēseli izvedi no nāves valstības,
Tu mani atdzīvināji, lai es nepazustu kapā. R. Dziediet Kungam jūs, Viņa svētie,
suminiet Viņa svētuma piemiņu,
jo Viņa dusmas ilgst tikai brīdi,
bet Viņa labvēlība – visu mūžu.
Vakarā nāk raudas, bet rītā – gaviles. R. Kungs uzklausīja un apžēlojās par mani,
Kungs kļuva man palīgs.
Manas vaimanas Tu man pārvērti dejā,
Tu noņēmi man gandarītāja maisu
un apjozi mani ar prieku,
lai mana dvēsele Tev dzied un neklusē!
Kungs, mans Dievs, es Tevi slavēšu mūžam! R.
Lasījums no svētā apustuļa Pāvila vēstules galatiešiem (Gal 1, 11-19)
Brāļi, es jums daru zināmu, ka Evaņģēlijs, ko es pasludināju, nav no cilvēkiem. Jo es to nesaņēmu no cilvēka, nedz arī iemācījos, bet gan to atklāja Jēzus Kristus. Jūs taču dzirdējāt par manu kādreizējo dzīvesveidu jūdaismā – ka es pārmērīgi vajāju Dieva Baznīcu un centos to iznīcināt un ka jūdaismā aizgāju tālāk par daudziem sava vecuma ļaudīm savā tautā, būdams ļoti dedzīgs tēvu tradīciju aizstāvis. Bet, kad Dievam, kas mani izredzēja jau no mātes miesām un aicināja ar savu žēlastību, labpatika atklāt savu Dēlu manī, lai es Viņu sludinātu pagānu vidū, tad es tūdaļ nevērsos pēc padoma pie miesas un asinīm, nedz gāju uz Jeruzalemi pie saviem priekšgājējiem – apustuļiem, bet devos uz Arābiju un atkal atgriezos Damaskā. Tikai vēlāk, pēc trim gadiem, es aizgāju uz Jeruzalemi, lai redzētu Kefu, un paliku pie viņa piecpadsmit dienas. Bet nevienu citu no apustuļiem es neredzēju, tikai Jēkabu, Kunga brāli. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Alleluja. Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū, un Dievs ir apmeklējis savus ļaudis. Alleluja. Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 11-17) Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu. Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei. Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū” un “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu izplatījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. | 
