Taču, lai varētu evaņģelizēt, ir jābūt evaņģelizētam pašam kristietim. To svarīgi atgādināt laikā, kad daudzviet mūsu baznīcās raksturīga daļēja piederība Baznīcai un savai draudzei, kas izpaužas: „esmu normāls kristietis, jo katru svētdienu apmeklēju Svēto Misi” vai: „ilgāku laiku regulāri apmeklēju Svēto Misi un aktīvi kalpoju draudzē, bet, tā kā nejutos pietiekami atzīts(a) un novērtēts(a), pārstāju to darīt,” vai arī: „regulāri apmeklēju baznīcu, ticu, bet mans pienākums nav rūpēties, lai citus mudinātu ticēt – katrs ir pats atbildīgs par savu izvēli.” Daudzi kristieši attiecībā uz savu ticību izturas kā slepenie aģenti, nekad neliecinot par to. Visos minētajos gadījumos izpaužas ticības nepatiesums. Ļoti būtisks ir mūsu draudzes prāvesta aicinājums kristiešiem pārdomāt, ko īsti meklējam Baznīcā – sevi vai Dievu. Mūsdienīgi un šķietami aktuāli cilvēkam ir savas identitātes meklējumi (skan taču pozitīvi, vai ne?). Taču šādos gadījumos šī meklētāja vadmotīvs ir egoistisks un tuvredzīgs un līdz ar to nevar nest augļus. Ja cilvēks meklē, pirmkārt, Dievu, viņš beigās atrod arī sevi. Nupat priesteris Andrejs Mediņš no Ugandas atgriezās ar spilgtu liecību par patiesas ticības piemēru. Mani uzrunāja priestera liecinātais par to, ka viss patiesais iemiesojas spēkā, kas plūst no patiesām un no sirds nākošām domām, vārdiem un darbiem. Tas spilgti izpaužas tajā, kā Ugandas kristieši dziedot slavē Dievu, pateikdamies Viņam itin par visu. Šis Dieva slavēšanas prieks ir neizsīkstošs un ārkārtīgi vienots, un to nespēj mazināt nedz apkārtējā nabadzība, nedz dabas katastrofas. Tāds termins kā „depresija” viņu leksikā vispār nepastāv, un tā nozīmi viņiem ir grūti paskaidrot, jo izprast varam tikai to, ko paši esam piedzīvojuši. Varu iedomāties, ka ne mazums lasītāju iepriekš apgalvoto sauks par klaju pārspīlējumu un, ja arī tam noticēs, to izskaidros ar dienvidniecisko temperamentu, attiecīgiem ģeogrāfiskiem un klimatiskiem apstākļiem utt. Tādā gadījumā tā nebūtu nekas vairāk kā sevis attaisnošana (nepatiesums allaž izraisa sevis attaisnošanu) un apzināta vai daļēji apzināta dzīves realitātes sagrozīšana, kas kā fenomens ir raksturīgs mūsu sabiedrībā – arī kristiešu vidū. Kā pierādījums tam, ka vaina nav mūsu mentalitātē vai temperamentā, ir tas, cik patiesi un aizrautīgi mēs esam, kad cīnāmies par savu savtīgo interešu īstenošanu vai kritizējam, pat lādam savus līdzcilvēkus. Ja netiek realizēti mūsu projekti un iecerētais dzīves scenārijs, mēs vainojam arī Dievu. Un visu to mēs, „netemperamentīgie” latvieši, darām ar tādu milzīgu temperamentu un spēku! Ļoti skumji redzēt, ka arī daudziem kristiešiem spēki izsīkuši, cīnoties par pasaulīgiem labumiem vai pret „apkārtējiem ļaunajiem spēkiem”, un ka viņi vairs nespēj būt atvērti tam priekam un sirdsmieram, ko Dievs tik ļoti vēlas mums dāvāt. Būdams Mīlestības Dievs, Viņš nespēj to darīt vardarbīgi. Tas tikai atgādina to, cik mums ārkārtīgi nepieciešams būt evaņģelizētiem pašiem, lai savukārt varētu evaņģelizēt citus. Evaņģelizācija ir dabiska atbilde uz Dieva mīlestību. Mums nav ne mazākā pamata to noliegt. Vai tad mēs tiešām savam tuvākajam negribam novēlēt pašu labāko un palīdzēt viņam to sasniegt? Vai var būt kāda vērtīgāka palīdzība par palīdzēšanu cilvēkam nonākt debesīs? Ir labi neliegt atbalstu cilvēkam viņa dažādajās šīs dzīves vajadzībās. Bet palīdzēšanai cilvēkiem iepazīt Jēzu ir mūžības vērtība! Ja mēs Svētos Rakstus uztveram kā Dieva Vārdu, mums nevar būt ne mazākā aizbildinājuma saistībā ar evaņģelizācijas nepieciešamību. „Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1Kor 9,16) teica sv. Pāvils. Vai šie vārdi neizsaka to, ka, nesludinot Evaņģēliju, pazūd arī mūsu dzīves patiesā jēga? Palūkojoties apkārt, ieraudzīsim daudzus cilvēkus, kas cieš, ir neziņā, ir tuvu izmisumam, bet sirdī joprojām nezaudē kaut niecīgākās cerības uz kaut ko labu un patiesu, tikai nezina, kur to meklēt. Vai vēsā vienaldzībā noraudzīsimies, kā šīs cerības cilvēkā sabrūk pilnībā, un pēc centieniem nomierināt savu sirdsapziņu ar formāliem baznīcas apmeklējumiem un neizjustiem pātariem mēģināsim sev iestāstīt, ka esam kristieši un dzīvojam normālu cilvēcisku dzīvi? Atcerēsimies – Dieva priekšā atbildēsim pilnīgi par visu, ko esam darījuši! Cik būsim mīlējuši, tik arī saņemsim! Kā mēs paši varam tikt evaņģelizēti? Dievs savā mīlestībā var uzrunāt mūs dažādā veidā. Taču uz mums visiem attiecas viens kopējs priekšnoteikums. Ir jāļauj Jēzum būt mūsu dzīves centrā katrā mūsu dzīves mirklī – priekos un bēdās, pat visniecīgākajos sadzīves sīkumos. Mums nav jānodarbojas ar bezauglīgu ārējo norišu analīzi, bet jāpieņem ikviena dzīves situācija pilnīgā paļāvībā uz Dievu un savas lūgšanas centrā nav jāizvirza kādas situācijas maiņa, bet gan savas un citu dvēseles pestīšana. Attiecībām ar Dievu ir jālīdzinās mīloša bērna attiecībām ar saviem vecākiem. Ja neesam vēl Jēzu pieņēmuši kā galveno savā dzīvē, tad izšķirsimies to darīt šodien pat! Dievam nav svarīga mūsu pagātne. Ir svarīgs tieši šis mirklis. Konkrēti, brīdis, kad lasām šīs rindas. Rīt var būt par vēlu, jo neviens nezinām to, kad atstāsim šo pasauli. Skan banāli, vai ne? Bet, vai kādam ir cita pieredze? Līdz apnikumam dzirdēta, bet tajā pašā laikā acīmredzama ir patiesība, ka daudzi cilvēki, tostarp arī ne mazums kristiešu, rīkojas un domā tā, it kā mēs šajā pasaulē dzīvotu mūžīgi un sakārtot attiecības ar Dievu un līdzcilvēku arvien būs iespējams atlikt uz vēlāku laiku. Arī kristieši var uzdot sev jautājumu, vai viņiem katrā dzīves mirklī pirmajā vietā ir Jēzus, nevis kāda cita imanenta vērtība (radīta, kādam priekšmetam vai parādībai iekšēji piemītoša vērtība – tātad tāda, kas nav pašpietiekama: televizors, dators, darbs, vaļasprieks – jebkas cits, kas nav Jēzus.) Kad esam izšķīrušies atzīt Jēzu par galveno savā dzīvē, mums ir jāsaņem Jēzus Euharistijā, lai smeltos spēku savā nemitīgajā garīgajā cīņā ar pasaules kārdinājumiem, kurus Dievs mums savā žēlastībā pieļauj, lai, tos uzvarot, mēs spētu augt savā ticībā. Taču Euharistija mums nekā nedod, ja mēs to pieņemam formāli, bez iepriekšējas grēku nožēlas, vai pieņemam neatzīstot, ka Jēzus ir reāli klātesošs Euharistijā, bet uzskatot, ka Jēzus tajā ir klātesošs kaut kādā nonivelētā, piemēram, simboliskā nozīmē, it kā Jēzus būtu vienkārši māžojies, kad Viņš: „... ņēma maizi un pateicies lauza to, un sacīja: „Tā ir Mana Miesa, kas ir jūsu dēļ. Dariet to Manai piemiņai!” Tāpat pēc vakariņām Viņš ņēma arī biķeri, sacīdams: „Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās Asinīs. Ikreiz, kad dzersiet, dariet to Manai piemiņai!” ” (1 Kor 11, 23-26). To, ko neizprotam ar prātu, bet ko sludina Svētie Raksti, kas ir Dieva Vārds, pieņemsim kā noslēpumu un mīlēsim šo noslēpumu tā, kā to darīja Marija, kas pirmajā brīdī, neizprotot Jēzus teiktos vārdus, paturēja tos dziļi savā sirdī! Tas, kas nes labus, vērtīgus augļus, nenotiek bez lūgšanas, ja lūdzoties koncentrējamies nevis uz savu tā saucamo problēmu, bet uz Dieva žēlastību. Pats, sastāvēdams evaņģelizācijas grupā, evaņģelizējot, esmu nepārprotami pārliecinājies par lūgšanu iedarbīgo spēku. Bieži, kā, piemēram, Žozefa Bastēna gadījumā, varam tikt evaņģelizēti ar nabadzīgo, invalīdu, sabiedrības atstumto cilvēku starpniecību. Viens no pēdējā laikā spilgtākajiem evaņģelizācijas gadījumiem attiecībā uz mani notika nesen mūsu baznīcā, kad mani evaņģelizēja kāds bijušais cietumnieks. Mums abiem lūdzoties baznīcā, viņš tik patiesi sauca uz Kristu pēc palīdzības un pauda nožēlu par savu grēcīgo dzīvi, ka tas skāra arī manu sirdi un lika man pārdomāt par to, cik patiesas ir manas lūgšanas un attiecības ar Dievu. Mūsu evaņģelizācija būs iedarbīga vienīgi tad, ja spējam liecināt par to, ko Kristus ir darījis mūsu personīgajā dzīvē. Mana personīgā liecība, pirmkārt, saistās ar atbrīvošanos no smagas alkohola atkarības pēc tam, kad vairākkārtēji paša pūliņi izrādījās pilnīgi veltīgi un tikai pēc atklātas grēksūdzes Dievs mani visā pilnībā atbrīvoja gan no alkohola, gan nikotīna atkarības. Arvien vairāk, gan veidojot attiecības savā ģimenē, gan evaņģelizējot, gan jebkurās attiecībās ar cilvēkiem, nedrīkstam būt vardarbīgi. Dievs ir Mīlestība, bet mīlestība nekad nav vardarbīga. Cilvēks ir brīvs savā izvēlē. To bieži aizmirst arī kristieši. Arī es, par ko, paldies Dievam, nācies piedzīvot vilšanos, jo Dievs Savā Mīlestībā nepieļauj mūsu egoistisko ilūziju piepildīšanos. Mūsu evaņģelizācija būs tikai tad patiesa un pilnvērtīga, ja mēs, Mātes Terēzes vārdiem runājot, ikvienā cilvēkā ieraudzīsim Jēzu Kristu, un cilvēks, uzlūkojot jūs un mani, redzēs tikai Jēzu Kristu. 
|
