Satikšanās Ko gan nozīmē satikt Viņu? Tik daudz ko. Mums visiem ir sava pieredze tajā. Bet vispirms tas nozīmē ļaut Viņam satikt mūs. Nevis teorētiski un formāli, bet „pa īstam”. Ļaut Viņam ienākt mūsu sirdī un mūsu dzīvē. Tik bieži esam to dzirdējuši! Un tas ir labi, tikai ‘dzirdēšana’ nevar palikt bez augļiem... Tai jāizpaužas ‘mūsu atbildē’. Un tā veidojas dialogs. „Un Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums...” saka apustulis Jānis. Ja iedziļināmies šajos vārdos, saprotam, ka tas ir kaut kas neizsakāms. Dieva Dēls, Dieva Vārds nāk mūsu vidū, lai runātu ar mums un lai būtu ar mums. Taču mūsu dienās gadās, ka tas ir kļuvis tik pašsaprotami, ka Dieva Dēla īpašo klātbūtni vairs neuztveram kā dāvanu: Dāvanu ar lielo burtu. Tāpēc Ziemsvētku laiks ir īstais laiks atjaunot šo dāvanas apziņu un tātad mūsu atbildi, mūsu dialogu. Un tad arī mūsu savstarpējās dāvanas svētkos iegūs īpašu Dieva klātbūtnes noskaņu. Dievs ar mums, lai arī mēs būtu ar Viņu Ieklausīsimies īpašajā Ziemsvētku noslēpumainajā noskaņā! Ieklausīsimies klusumā, kas aicina arī mūs apklust, apklusināt mūsos visus trokšņus, kas novērš uzmanību no visbūtiskākā: Viņš ir tuvu! Viņš nāk! Un tas nav ‘kaut kad agrāk’, tas ir šodien. Viņš nāk, lai paliktu ar mums. Bet galvenais – lai arī mēs vēlētos palikt ar Viņu. Tieši te notiek satikšanās: „Dievs ar mums” un „mēs ar Dievu”... Un satikšanās vieta ir laiks, tava un mana tagadne. Ne pagātne, ne nākotne, bet šodiena, katra diena. Kā to teica svētais Hieronims: „Laimīgs tas, kurš nes Betlēmi savā sirdī un kura sirdī Jēzus dzimst katru dienu. Bet ko gan nozīmē Betlēme (Bethlehem), ja ne – ‘maizes nams’? Tās Maizes, kas nākusi no debesīm.” Un viņš piebilst, aicinot mūs uz kaut ko ļoti dziļu: „Būsim arī mēs par šo ‘maizes namu’, (par maizi, kas nākusi no debesīm), dodot dzīvību citiem!” Lūk, svētais Hieronims mums atgādina Ziemsvētku noslēpuma dziļumus un arī tā plašos apvāršņus. Mums jādomā par šiem dziļumiem, jo patiesi Marija, ietinusi Bērniņu Jēzu autiņos, ieliek Viņu silītē. (Un te varam atcerēties, ka tas ir tādēļ, ka „cilvēki Viņam nedeva mājvietu”...) Silītē, tas ir vietā, kur liek barību... Un mēs zinām, ka Lieldienu notikumos Jēzus atdos Sevi pilnīgi, atdos Savu dzīvību, lai kļūtu par Euharistiju, par Dzīvības Maizi mums. Mums jādomā arī par Jēzus atnākšanas plašajiem apvāršņiem. Jo tie ir svētki, kam jānonāk līdz visiem. Svētki, kurus nedrīkst aizmirst, lai kāds tam nebūtu iemesls: ne bagātība, ne nabadzība. (Cik aktuāli tas ir Latvijai šodien! Bet Latvija – tie taču esam mēs visi!) Itāļu rakstnieks Luidži Pirandello savā stāstā „Ziemsvētku sapnis” apraksta šo risku aizmirst par Ziemassvētku īsto jēgu lielas bagātības vai lielas nabadzības dēļ. Pirandello savā sapnī redz, ka Jēzus Ziemsvētku naktī pārstaigā zemi un ielūkojas namos, ieklausīdamies, ko tur īsti svin... un kā. Ne vienu reizi vien Viņš aiziet tālāk ar smagu nopūtu: „Arī viņi Mani ir aizmirsuši...” Lai tas nenotiktu, mums jābūt ar Viņu. Mums – tāpat kā Jēzum – jākļūst par dzīvības maizi citiem. Taču tas nenotiek uzreiz, vienā mirklī. Tam vajadzīgs laiks un pacietība. Bērns Jēzus mums to atgādina, jo Viņš atnāca pie mums kā mazs bērns, uzauga mūsu vidū un dzīvoja, vienkārši dzīvoja... Bet dzīvot Viņam nozīmē ‘dot Sevi’ katru mirkli: Viņš piepildīja mūsu laiku ar ‘savu laiku’. Vai Ziemsvētki nav brīnišķīga iespēja savukārt piepildīt mūsu laiku ar Jēzus laiku? Ar Jēzus klātbūtni mūsu dzīvē. Mācīties būt klātesošiem Viņam un cits citam Tas ir mūsu – kristiešu – lielais izaicinājums: piepildīt laiku ar Dieva klātbūtni. Jo patiesi ir tā, ka mēs paši esam atbildīgi par to, ar ko piepildām laiku: gan savu, gan citu. Laikam ir milzīga vērtība, bet mēs tik bieži to izniekojam. Bet, lai mācītos laiku novērtēt, mums jāmācās būt klātesošiem: Dievam, citiem un pašiem sev. Jēzus nāk mūsu vidū, lai ik brīdi Viņa klātbūtne būtu mums pieejama, lai satikšanās būtu iespējama vienmēr – dažādos veidos, bet jo īpaši – Euharistijā. Ikvienā Euharistijā esam aicināti būt klātesoši ar visu būtni un visu mūsu dzīvi (ar visu, kas tajā notiek pašreiz), pieņemt Kristu – mūsu Dzīvības Maizi – un ļaut Viņam ienākt mūsu dzīvē, mūsu laikā. Viņš dara Sevi tuvu mums, lai mēs arī spētu darīt sevi tuvu Viņam un citiem, pirmkārt tiem, kas ir mums blakus. Būt tuvu, būt klātesošiem patiešām „šeit un tagad”, nevis tikai virspusēji (t.i., kad šķietami esam tepat, bet īstenībā paliekam savās domās un ‘lietās’). Vai tas ir viegli vai grūti? Visskaistākais secinājums, un tas var kādu šokēt, ir atklājums, ka tas ne tikai nav viegli, bet mēs to vispār nevaram bez Viņa. Šis secinājums beidzot liek mums ķerties pie būtiskākā: pie attiecībām ar Dievu, kas nācis mūsu vidū, lai būtu tik tuvu, cik vispār iespējams. Tas liek mums katru dienu atjaunot derības attiecības ar Viņu. Un tad viss, kas notiek mūsu dzīvē, notiek derībā ar Viņu, ieskaitot mūsu savstarpējās attiecības un ikdienas sīkumus. Bet kā gan Kristus apliecina un īsteno derību ar mums, ja ne dodot Sevi līdz galam? Viņš dara mūs par saviem draugiem, par ‘savējiem’ un mīl mūs ‘līdz galam’. „Mīlēdams savējos, Viņš tos mīlēja līdz galam”... Un Viņš mūs aicina darīt tāpat. Līdz galam, nevis ‘kamēr būs patikšana’ vai ‘kamēr būs pacietība”... Mūsu cilvēciskās vājības apņemtais ‘kamēr’ vairs nav spēkā, jo mūsu „kamēr” jāatver uz Viņa „vienmēr”. Tas ir – laiks jāatver uz to, kas nepāriet, uz mūžību... Nebaidīsimies! Jo Viņš ir ar mums. Lai šis Ziemsvētku laiks kļūst mums par kaut ko vairāk nekā īsu brīdi, ko veltām Kristum, svinot Viņa piedzimšanu! Lai tas ir sākums laikam, ko pavadīt kopā, ko dzīvot kopā. Vai tu vēlies Viņu satikt? Jēzus gaida tevi!... 
Foto: CTV
| 
