Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Esmu priecīgs un pateicīgs Dievam, ka šodien varu atskatīties uz pagājušiem sešdesmit darba gadiem, kopš esmu iesvētīts par priesteri. Mani priesteru kārtā ordinēja metropolīts Antonijs Springovičs 1951. gada 29. martā savā arhibīskapa kapelā Pils ielā 2. Pirmos septiņus gadus es strādāju dažādās draudzēs Latgalē. Pārējos 53 gadus Rīgā. Pirmie četrdesmit darba gadi pagāja padomju varas apstākļos.
Tik daudz par sevi. Tālāk ir attiecīgāk runāt par priesteriskā darba un mūsu kopīgām problēmām. Metot skatu vēl nesenā pagātnē, gribas salīdzināt - vai kristīgā ticība padomju gados bija ļoti apdraudēta? Padomju tā saucamais "zinātniskais ateisms" nebija balstīts uz nopietniem pētījumiem un tāpēc, kā šķiet, tas bija apnicis arī augstskolu studentiem, kam tas bija domāts. Bīstamāki bija administratīvie pasākumi, jo ticības dēļ varēja atlaist no darba (īpaši skolotājus). Šo draudu priekšā daudzi arī aizmirsa, ka "ne no maizes vien dzīvo cilvēks" (Mt. 4, 4). No katoļu garīdzniekiem gandrīz puse tika apcietināti, bet pārējo darbība stipri ierobežota. Tātad bija pārbaudījumu laiks kā tagad Ķīnā. Pēc neatkarības atgūšanas "zinātniskā ateisma" vietā ir nācis tā sliktākais paveids, proti, "praktiskais ateisms" jeb netikumu propaganda. Kad cilvēks ir kļuvis seksa, azartspēļu, alkohola, narkotiku (vai jebkura netikuma) vergs, tad ar to pašu viņš ir jau tālu prom no Dieva. Var sacīt, ka padomju laiks sagatavoja augsni tam morāliskam kritienam, kādu redzam šodien. Diemžēl tas ir skāris arī skolu jaunatni, kurai pienāktos būt morāliski tīrai, jo vairums skolēnu ir vēl nepilngadīgi. Nav taču normāli, ja liela daļa abu dzimumu skolēnu ir jau iesīkstējuši pīpmaņi, kuri nespēj atteikties no šī ieraduma. Vēl bēdīgāk ir tas, ja ir ieviesusies seksuālā izlaidība starp skolēniem. Izlaidība pirms laulībām parasti turpinās arī vēlāk jau kā laulības pārkāpšanas grēki, izraisot laulāto starpā neuzticību, skandālus, laulības šķiršanu utt. Tā ir kā negatīva ķēdes reakcija. Tas ir stipri satricinājis ģimenes institūciju un tādēļ arī demogrāfiskie rādītāji valstī ir zemi. Tie ir tikai pāris piemēri, bet faktiski cilvēkiem trūkst pašaizliedzības ļoti plašā mērogā. Kādi iemesli? Ja cilvēkiem nav ticības ne Dievam, ne mūžīgai dzīvei, viņi neredz iemeslu, kāpēc neizbaudīt visu, ko sniedz šī laicīgā dzīve. Tā sākas izlaidība. Bet kur spēka avots? Reiz apustuļi jautāja Kristum: "Lūk, mēs atstājām visu un sekojām tev. Kas mums būs par to?" Un Kristus atbildēja: "Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus, kas tagad, šinī laikā, nesaņemtu simtkārt tik daudz, kaut caur vajāšanām, namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, un nākošajā laikā mūžīgo dzīvi." (Mk 10., 29 - 31) Tātad, ja ir ticība Dieva vārdam un cerība sasniegt augsto mērķi, tad ir jēga būt pašaizliedzīgiem. Ticības pārliecība un mīlestība uz Dievu ir ļoti tīrs un neizsīkstošs iekšējā spēka avots, kas var pakārtot visu cilvēku darbību vienam augstākam mērķim. Tātad svarīga ir principiāla izšķiršanās par labu ticībai. Kristus šajā ziņā ir racionāls un ir vērts viņā ieklausīties. Piemēram, viņš saka: "Kurš gan ķēniņš, gribēdams doties karā ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar 10 000 spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar 20 000?" (Lk, 14, 31) Kristus brīdina neriskēt, bet apdomāt. Tātad - apsēdies un padomā! Jo cilvēki dzīvo vienreiz un atrodas izvēles priekšā: būt debesīs vai ellē. Trešo variantu (nebūtību) Kristus nepielaiž. Tātad izvēle starp labu un ļaunu būtībā ir ļoti vienkārša. Tāpat arī starp daudzām pasaules reliģijām ir viegli pamanīt tieši kristīgo reliģiju. Kāpēc? Jo starp visiem vīriem, kuri aizsāka pasaulē pazīstamās reliģijas, tikai viens ir tāds, kas varēja teikt: "Man ir visa vara debesīs un virs zemes." (Mt. 28,18) Citādi sakot, neviens cits nepretendē būt par Dievu, izņemot Jēzu, kurš spēja to pierādīt arī darbos. Kāds vīrs vēlējies aizsākt vēl kādu jaunu reliģiju, bet sūdzējies draugam, ka neesot piekritēju. Tas vīram atbildējis: "Liec sevi piesist krustā un, ja trešā dienā piecelsies no miroņiem, es garantēju, ka piekritēji arī tev būs..." Kāpēc mēs uzsveram Jēzus dievišķību? Lai cilvēki neuzskatītu Jēzu kā līdzīgu citu reliģiju dibinātājiem, lai arī kādi tie būtu. Tā ir principiāla atšķirība starp kristiānismu un pārējām pasaules reliģijām. (Kā zinām, arī gudrie no Austrumiem nāca pie Jēzus un nevis otrādi.) Ka kristiešu reliģija ir unikāla, to zināt ir svarīgi nevis, lai citus ticīgos nievātu vai diskriminētu, bet gan: a) lai paši kristieši apzinātos savas ticības nozīmi un atbildētu par savu dzīvesveidu; b) bez tam informācija par kristīgo reliģiju svarīga tiem, kas paši vēlas kļūt ticīgi un meklē, kurai no esošajām reliģijām pievienoties. Bet, lai kristieši nekļūtu vīzdegunīgi savas reliģijas dēļ, viņiem nopietni jāņem vērā, cik bargus vārdus par to ir teicis Kristus, proti: "Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un varenie tās apspiež, bet starp jums lai tā nav! Kas starp jums grib būt liels, lai ir jūsu sulainis. Un kas grib jūsu vidū būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps," (Mt. 20, 25 - 27) saka Kristus. Tātad kristiešu misija ir tuvākmīlestība praktiskā dzīvē. Taču realizēt to nav tik vienkārši, jo Dieva vārds, piemēram, "mīli tuvākos kā sevi pašu" ir tik radikāls un tik ideāls, ka ticīgie praktiskā dzīvē šim ideālam var tikai vairāk vai mazāk tuvoties. Tātad kristiešu dzīvē un visā kristiānisma vēsturē Evaņģēlija līmenis morālē sasniegts tikai daļēji. Par neveiksmēm vainosim sevi, nevis Dievu. Dievs un viņa Evaņģēlijs ir svēts, bet kristiešu grēki ir kas cits. Šīs lietas nav jaucamas kopā, tad nav ne sarežģījumu, ne pretenziju attiecībās ar Dievu. Pareizi darīja Baznīcas vadība, ka, sākot trešo tūkstošgadi, Romā svinīgā dievkalpojumā visu Baznīcas locekļu vārdā atvainojās un lūdza piedošanu tieši par dažāda veida tuvākmīlestības trūkumu tuvā un tālā pagātnē. No otras puses, visiem kristiešiem ir tiesības uz sapratni arī no laicīgas varas. Piemēram, kāpēc Eiropas kristīgo valstu politiķi skaļi taurē par cilvēktiesībām, bet klusē par brutālām kristiešu vajāšanām Ziemeļkorejā, arī Ķīnā un Indijā, bet sevišķi islāma valstīs. Pēc preses ziņām, tas skar ap 150 miljonus kristiešu no dažādām konfesijām. Laikam jau politiķi nejūtas solidāri ar kristiešiem... Bet vai viņiem pašu valsts labklājībai kristiešu apzinīgums nav nozīmīgs? Skaitļos to izteikt grūti. Bet, piemēram, baznīcās ir kristību un mirušo statistika. Izrādās, ka mūsu četrās diecēzēs ik gadus vidēji kristīto ir krietni vairāk nekā mirušo. Tas jau kaut ko izsaka uz pašreizējā demogrāfiski kritiskā fona. Visu konfesiju kristieši, kas tic Dievam un lūdzas, kas cenšas sevi iekšēji veidot pēc Evaņģēlija un paši atzīstas grēkos, lai šķīstītos, un katrs savā postenī kalpo pēc sirdsapziņas, kopā ņemot, lielā mērā līdzsvaro sabiedrībā notiekošos procesus par labu kārtībai, mieram un labklājībai. Tas ir liels pozitīvs faktors, kas nepelnīti tiek ignorēts un (itin bieži) pat apkarots. Konkrēti: mēs ceram, ka mūsu valsts izglītības politikā kaut kas mainīsies. Skolu jaunatne nevar ilgi palikt neinformēta par to, cik ticība Dievam pamatota, ko tā cilvēkiem dod un pēc kādiem principiem darbojas pasaulē lielākā reliģija, kurai arī mūsu zemē pieder vairākums iedzīvotāju. Pašreizējā izglītības politika lielākai daļai skolēnu nedod iespēju iepazīties ar kristīgo mantojumu. Tas ir liels robs jaunu cilvēku formācijā, viņu zināšanu un rakstura veidošanā. Ir bažas, ka pat tas mazumiņš, kas domāts bērniem pirmajās četrās klasēs, var tikt izņemts no stundu plāna un atstāts kā margināla nodarbe. Ja skola mācību procesā neko par Dievu nesaka, tas skolēnos veido uzskatu, ka Dieva nav. Tāds mācību process nav neitrāls, bet ir vienpusīgs un būtībā netaisnīgs pret skolu jaunatni, jo bez informācijas jauniešiem ir traucēta izvēle svarīgā jautājumā - ticēt vai neticēt Dievam.
Piekrītam, ka skola ir laicīga iestāde un māca to, ko atzīst zinātne. Taču slikti ir tas, ka skola noklusē vai arī tieši noliedz pašu varbūtību par Dieva eksistenci. Par Dieva esamību ir izteikušies neskaitāmi zinātnieki. Piemēram, relativitātes teorijas ģēnijs Alberts Einšteins saka: "Neaptveramajā pasaules visumā atklājas bezgalīgi pilnīga saprāta darbība. Parastais priekšstats par mani kā ateistu ir dziļi maldīgs," atzīstas zinātnieks. "Varbūtība", ka eksistē Dievs, pati par sevi ir neitrāla, respektīvi, tā nepasaka: ir Dievs vai nav Viņa; līdz ar to nespiež nevienu ticēt vai neticēt, bet atstāj katram brīvu izvēli. Pie tam "varbūtības" variants nostāda abas puses līdzīgās pozīcijās, kas veicina auglīgu dialogu. Tā ir kā demarkācijas līnija miera labā. Tas taču nenormāli, ja daļa skolēnu varbūt ir spiesti slēpt savu ticību, baidoties, ka skola zinātnes vārdā viņus pazemos (kā padomju laikā).
Kā redzam, atklāta, taisnīga un neitrāla pieeja minētam jautājumam varētu atrisināt samilzušu problēmu un atmodināt skolēnos interesi arī par kristīgajām vērtībām. Cerams, ka ticīgie vecāki varēs būt mierīgi par savu bērnu kristīgo apmācību līdz 4. klasei skolas mācību plāna ietvaros. Bet vidusskolu vecākajās klasēs pagaidām būtu vēlams ielūgt kompetentus vieslektorus no tradicionālām kristīgo konfesijām. Esmu gatavs bez maksas braukt katru dienu uz Rīgas skolām vecākajās klasēs. V. E. Jānis Kardināls Pujats Katolis.lv
Foto: Katedrale.lv |
.jpg)