I Lasījums: „Žēlsirdība un miers jums no Jēzus Kristus” (Atkl 1,5-8).
Evaņģēlijs: „Jēzus nonāca Nācaretē, kur bija izaudzis” (Lk 4,16-21). Latviešiem, tāpat kā poļiem ir pieņemts pēdējo Lielā gavēņa nedēļu saukt par Lielo nedēļu. Latīņu valodā tā tiek dēvēta kā „Lielākā nedēļa” (Hebdomada maior). Un tiešām - garīgā ziņā tā ir lielāka par visām citām nedēļām gadā, jo tajā atceramies vissvarīgākos kristīgās ticības notikumus. Liturģiskajos nosacījumos šī nedēļa saucas „Hebdomada sancta” – Svētā nedēļa, jo notikumi, kurus atceramies ir gan svēti, gan lieli. Liturģiskajās grāmatās sevišķi tiek pasvītrots pēdējo triju nedēļas dienu svētums „Triduum sacrum”. Lielās nedēļas ceturtdienu mūsu senči ir iesaukuši par „Zaļo” vai „Tīro” ceturtdienu un tai pat piesaistījuši savādu māņticību – ka šodien rītā vēl pirms saules lēkta jāizslauka istaba, lai visu gadu tā būtu tīra. Saukt to par „Tīro” tiešām iederas, bet ne materiālās tīrības labad. Šai ceturtdienai jābūt garīgi tīrai priekš katra katoļa, jo katram, ja vien fiziski iespējams, jāpieņem Sv. Komūniju un atļauts to izdarīt rīta un vakara Sv. Misē. II Lielās ceturtdienas dievkalpojums sākas ar „Hrizmas Misi” (Missa Chrismatis), kurā tiek pasvētītas eļļas un tā ir bīskapa funkcija. Jūs jau zināt, ka ir triju veidu svētās eļļas: slimnieku, katehumēnu un sv. Hrizma. Liturģiskajos nosacījumos ir atļauja zināmos apstākļos pasvētīt slimnieku un katehumēnu eļļu paredzēta arī tādam garīdzniekam, kam nav bīskapa konsekrācijas, bet Hrizmu var pasvētīt tikai bīskaps. Saprotams, ka reizē ar Hrizmu bīskaps svētī arī slimnieku un katehumēnu eļļas. Pasvētītās eļļas tiek izlietotas tikai svaidīšanai jeb zināmu miesas daļu, kā kurā ceremonijā paredzēts, iesmērēšanai vai apsmērēšanai ar attiecīgu eļļu. Es to uzsveru tāpēc, ka esmu piedzīvojis gadījumus, kad man prasīja svētītās eļļas iekšējai lietošanai, kā zāles. To nedrīkst darīt Ka svaidīšana ar svētītām eļļām saskan ar mūsu ticības Dibinātāja Jēzus Kristus gribu, secināms no nupat nolasītā Evaņģēlija fragmenta, kurā pats Pestītājs citē pravieša Isaja vārdus par sevi pašu: „Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds.” (Lk 4,18). Tātad pats Kristus atzīst sevi par svaidītu savā pestīšanas darbā; svaidīti tiek arī tie cilvēki, kas tiek izraudzīti viņa misijas turpināšanai. Un par slimnieka svaidīšanu mums ir apustuļu kolēģijas locekļa – sv. Jēkaba tieša pavēle: „Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu Kunga vārdā! Un ticīgā lūgšana izglābs slimnieku, un Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis viņam tiks piedots.” (Jk 5,14-15). Kad un kā svētītās eļļas lietojamas, ilgi varētu runāt. Bet man jums vismaz īsos vārdos jāatgādina svarīgākais par slimnieku svaidīšanu. Agrākajās liturģiskajās grāmatās un arī katehismā šis sakraments saucās „Pastarā eļļas svaidīšana”. Pastarā – nozīmē pēdējā, bet ne katrreiz tā ir pēdējā, jo izveseļojoties un atkal saslimstot, un arī tanī pašā ilgstošā slimībā, svaidīšana ir atkārtojama. Tāpēc pēdējais ekumēniskais (Vatikāna II) koncils atzina par lietderīgu vārdus „pēdējā svaidīšana” aizstāt ar vārdiem „Slimnieku svaidīšana”. Tātad starp septiņiem svētiem sakramentiem, piektais ir „slimnieku svaidīšana ar eļļām”; varētu arī teikt: „Slimnieku Sakraments”. Zem vārdiem „slimnieku” jāsaprot arī vecuma nespēks vai arī operācija slimības novēršanai, ja tā ir tiešām nopietna. Koncils izteica vēlēšanos, lai šā sakramenta ceremonijas tiktu pieskaņotas mūslaiku cilvēku mentalitātei. Tāpēc kongregācija „Pro cultus divino”, saskaņā ar pāvesta Pāvila VI konstitūciju „Sacrum unctionem” (no 30-XI-73) 7-XII-72.g. izsludināja (publicēja) „Ordo unctionis infirmorum eorumque pastoralis curae”, kas jau stājies spēkā, bet ar 1974. gadu ir obligāts. III Toties tas jums visiem jāzina un cieši jāievēro, lai ne jūs paši, ne jūsu ģimenes locekļi, un pat neviens jūsu kopšanai uzticēts svešs slimnieks, nenomirtu bez svētiem sakramentiem. Pat tādās reizēs, kad slimnieks ir bezsamaņas stāvoklī un nevar ne izbiktēties, nedz Sv. Komūniju pieņemt, jāaicina pie viņa priesteris, lai izdarītu „Svaidīšanu”. Saprotams, runa ir par tādiem slimniekiem, par kuriem zināms, ka viņš nepretotos, ja būtu pie samaņas. Toties nav jāgaida, kamēr pats slimnieks prasīs priesteri un jāpieliek visas pūles, lai pārvarētu slimnieka pretošanos svēto sakramentu pieņemšanai vai vismaz atlikšanai uz vēlāku laiku, jo reti kad slimnieks saprot sava stāvokļa nopietnību un reizēm nepamatoti baidās, ka pēc sakramentiem tūlīt sekos nāve. Cik Baznīca uzskata vajadzīgu slimnieku svaidīšanas sakramentu, varat secināt no tā, ka jaunajā Baznīcas Kanonisko tiesību kodeksā, kura parafēšanas komisijā par sakramentiem arī es piedalījos Romā, ir pants, kas ieteic priesteriem nēsāt līdzi slimnieku eļļas, lai kara laikā un vietā varētu izdarīt slimnieku svaidīšanu, ja rastos tāda vajadzība. Kad šis pants tika pieņemts, man tas izlikās neticami un es jautāju: „Vai, piemēram, ejot uz teātra izrādi, priesteris arī var ņemt līdzi slimnieku eļļas?” Man kardināli atbildēja: „Saprotams, ka var!” To, ka slimnieks pats nesteidzas ar sakramentu pieņemšanu slimībā, var izskaidrot ar dabiskām bailēm no nāves. Bet nekādi nevar attaisnot tuvinieku rīcību, ja viņi to slimniekam neatgādina tikai tāpēc, lai slimnieku neuztrauktu. Iedomājieties, piemēram, vairākus cilvēkus, kuri stāv Daugavas krastmalā un redz, ka neredzīgs cilvēks tuvojas upei. Kāds ierunājas: „Vajadzētu viņu brīdināt, ka tur nav tilta.” Bet citi viņu apsauktu: „Nedrīkst to darīt, jo tas neredzīgo uztrauktu!” Nopietni slims cilvēks tuvojas ne tikai fiziskai nāvei, bet arī garīgai, ja viņš vēl nav sagatavots. Kas tad bīstamāks? Uztraukums no brīdinājuma vai nelaimīga pati nāve? Labais Dievs ir paturējis savā zināšanā katra cilvēka nāves laiku un veidu. Tāpēc arī Pestītājs brīdināja, ka nāve var pienākt negaidīta kā zaglis. Lai tā mūs neatrastu nāvei nesagatavotus, katram ticīgajam jālūdz no Dieva laimīgu nāvi. Un laimīga nāve mums būs tad, ja šķirsimies no šīs pasaules apgādāti ar svētajiem sakramentiem svētdarošās žēlastības stāvoklī. Ja to bieži un cītīgi lūgsim no Dieva, gan viņš atradīs iespēju, kā šo žēlastību mums piešķirt. Piemērs. Kādā pilsētas draudzē prāvests rīta agrumā saņem ziņu, ka kādā ielā, namā un dzīvoklī viņu gaida pie slimas sievietes ar svētajiem sakramentiem. Prāvestam ir pateikts 50. nama numurs, bet tās ielas neapgaismoto 30. numuru viņš notur par piecdesmito. Tāpēc norādītajā dzīvoklī slimnieku neatrod. Toties viņam pasaka, ka stāvu augstāk tiešām jau uz nāves gultas guļot kaimiņiene. Tāpēc viņš zvana pie durvīm un tur atrod slimu sievieti, kurai vīrs ir ticībai naidīgs un liedzis priesteri aicināt. Tad slimā iesaucas: „Desmit gadu ik dienas es lūdzos, lai nenomirtu bez sakramentiem un Dievs manu lūgšanu ir uzklausījis!” Āmen. Katedrale.lv | 
