Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Saruna ar eksorcistu: kādas ir sekas tam, ka netiek runāts par dēmoniem?
16.11.2011 pl. 13:06

No poļu val. tulkoja t.Augustīns OP

Priesteris un eksorcists Gabriēls Amorts stāsta par eksorcistu trūkumu lielās valstīs, par to, ko darīt, ja eksorcists nav pieejams un to, ka sātana eksistenci nedrīkst noliegt.

Valstis, kurās nav eksorcistu

M.T.: Kādas ir sekas tam, ka netiek runāts par dēmoniem?

Pr.G.A.: Pirmās sekas ir tādas, ka šodien man raksta cilvēki no daudzām valstīm, sūdzoties par totālu eksorcistu trūkumu. Un tās ir „pirmās līgas” valstis: Vācija, Austrija, Šveice, Spānija, Portugāle, lai nosauktu tikai dažas. Šajās valstīs nav eksorcistu. Tādēļ daudzi cilvēki man raksta, ka vēlas atbraukt pie manis uz Romu, lai saņemtu eksorcismu. Bet tas nav iespējams, jo es esmu pārslogots ar pienākumiem un gadījumiem, ar kuriem nodarbojos. Tādēļ es viņus visus sūtu uz Atjaunotnes grupām vai pie tiem priesteriem, kuri praktizē atbrīvošanas lūgšanas, jo, kā jau iepriekš teicu, ja šādai lūgšanai iet līdzi ticība, tā var būt ar tādu pašu efektu kā eksorcisms vārda tiešā nozīmē.

Vēlētos šeit pieminēt, ka daudzu svēto dzīvē atrodam daudzas epizodes, no kurām izriet, ka viņi paši, neesot eksorcisti, atbrīvoja no ļaunā gara. Minēšu viena svētā vārdu, kurš kaut arī nekad netika oficiāli atzīts par eksorcistu patronu. Domāju par svēto Benediktu (attēlā). Tad lūk, viņš nav bijis ne priesteris, ne eksorcists. Viņš bija mūks. Bet cik gan efektīgas bija viņa lūgšanas par atbrīvošanu! Minēšu arī citu personu, kura ir sv. Katrīna no Sjēnas. Tad, kad eksorcisti nebija spējīgi tikt galā ar kādu gadījumu, viņi sūtīja šo cilvēku pie svētās Katrīnas, kura nebija ne priesteris, ne eksorcists. Viņa lūdzās un ar savu ticību spēja izlūgt ārkārtas atbrīvošanu. Varētu minēt vēl daudzus, stiprus ticībā un svētumā, vīriešus un sievietes... Netrūkst arī liecību, no kurām izriet, ka arī Tēvs Pio, kurš nekad nebija saņēmis oficiālu nomināciju eksorcisma funkciju veikšanai, bieži atbrīvoja cilvēkus no ļaunā ietekmes un darbības.


M.T.: Pirmajā Eksorcistu savienības tikšanās reizē jūs bijāt divpadsmit. Tagad jūs ir daudz vairāk. Tas nozīmē, ka tomēr kaut kas ir mainījies…

Pr.G.A.: Bez šaubām. Esmu veicis daudzas televīzijas intervijas, starp citu, labprāt pieņemu šāda veida piedāvājumus, jo šādā veidā varēju nodot un izplatīt daudz vairāk noderīgas informācijas. Vispār man izdevās izdarīt nelielu sakustēšanos ap šo tēmu! Ticu, ka Kungs Dievs mani izmantoja, lai atgādinātu par to citiem un atjaunotu eksorcisma praksi. Ir tik daudz cilvēku, kuri cieš. Pie kā viņi griežas? Pie krāpniekiem un zīlniekiem! Nu bet kur viņi lai dodas? Viņi iet tur, jo viņus slikti pieņem daži priesteri un cilvēki sev saka: „Iešu pie kāda, kurš vismaz mani laipni uzņems, atļaus man apsēsties, izrādīs, ka par mani interesējas un grib man palīdzēt.” Savukārt, ja kāds no priesteriem dzird vārdus "man ir kaut kādi traucējumi…", tad tūlīt atbild: „Kas tās par pasakām? Ejiet prom!” Un aizver durvis deguna priekšā. Tā ir brismīga uzvedība. Kristus nekad tā nebūtu darījis.

Kāds Itāļu bīskaps ar uzvārdu Gemma, kurš kā vienīgais veic eksorcismus, uzrakstīja skaistu grāmatu, kurā ar lielu drosmi un saucot lietas īstajos vārdos, runā par sātanisko realitāti. Protams, ka viņš tajā nav viens. Ir dzirdamas arī citas balsis šajā jomā, tik ļoti atstātai novārtā, vai pat pilnīgi slēptai, bet tās ir skaitliski mazas.

Īsi sakot, ir tādi, kuri varbūt sakož zobus, bet galu galā ieceļ eksorcistus. Bet tomēr bez lieka entuziasma. Un vēl teikšu, ka eksorcisti ir slikti ieredzēti no lielas garīdznieku daļas, jo viņi tiek uzskatīti par personām, kuras padodas eksaltācijai. Viņi nav īpaši akceptēti, kaut gan no otras puses, viņi pieder pie priesteru kārtas un tiek izvēlēti no vislabākajiem. Saku „vislabākajiem”, jo Kanoniskās tiesības pieprasa, lai bīskaps, ieceļot eksorcistu, izvēlētos priesteri, kurš ir dedzīgs lūgšanā, ir augstas personiskās kultūras cilvēks, ir līdzsvarots un tam ir laba reputācija. Tās ir īpašības, kurām ir jābūt katram priesterim, bet ne visi tādi ir. Tādēļ uzdrošinos apgalvot, ka eksorcistus ir jāizvēlas no priesteru zieda vidus. Tomēr ne vienmēr kalpošana, kādu viņi veic, ir citu priesteru vidū labi ieredzēta, jo tieši daži no viņiem kā pirmie netic apsēstības iespējamībai.

Kaut kas tomēr mainās. Klusēšanu pārtrauca Pāvils VI, kurš 1972. gada 15. novembrī pateica slaveno uzrunu pilnībā veltītu sātanam. Tas kurš netic, ka sātans eksistē – varētu tā īsumā apkopot pāvesta vārdus – atrodas ārpus Baznīcas doktrīnas. Tātad klusēšana tika pārtraukta, un to izdarīja pāvests! Bet viņa vārdiem nebija īpaši lielas atskaņas. Savukārt tas, ar kuru Jūs sarunājaties, cilvēks, kurš nav pāvests un neko nenozīmē, saņēma īpašu Dieva svētību.

Esmu tēva Candido Amantini māceklis. Gandrīz četrdesmit gadu garumā, lūk, šis priesteris (viņš rāda uz lielu fotogrāfiju uz sienas) bija eksorcists pie Svētajām kāpnēm Romā. Viņš piederēja pasionistu kongregācijai. Tiku nominēts par eksorcistu, lai palīdzētu tēvam Candido un no viņa iemācījos visu, ko tagad zinu. Uzrakstīju pirmo grāmatu, lai atcerētos un nostiprinātu uz papīra visas tās zināšanas, kādas nodeva man tēvs Candido. Piederēju pie tiem autoriem, kuri, kā vairākums, cer uz otro izdevumu. Katrs autors gaida vismaz uz otro izdevumu. Iedomājieties tikai, ka pirmajā gadā mana grāmata tika izdota sešas reizes. Un no plauktiem zuda kā siltas bulciņas! Vēl šodien pēc tik gadiem, mana grāmata tiek pārdota vislabāk. Citas grāmatas arī kaut kā tiek galā… Arī tulkojumiem ir liela veiksme. Varēju to ievērot Madridē, kur aizbraucu ar vizīti un vienas dienas laikā man vajadzēja veikt sešas intervijas, ko noorganizēja izdevniecība. Mana grāmata tika iztulkota arī japāņu valodā.

Fragmenti no pr. Gabriēla Amorta grāmatas
"Eksorcista atmiņas. Mana dzīve cīņā ar sātanu."

* Priesteris Gabriēls Amorts (Gabriele Amorth) dzimis 1925.gadā Modēnā Itālijā. Viņš ir ieguvis doktora grādu Baznīcas kanoniskajās tiesībās un ir sv.Pāvila kongregācijas priesteris, žurnālists un Itālijā pazīstams kā mēneša izdevuma Madre di Dio galvenais redaktors. 1986.gadā no kardināla Poletti saņēmis nomināciju kalpot par eksorcistu Romas diecēzē. 1990.gadā viņš nodibināja Starptautisko Eksorcistu organizāciju un bija tās vadītājs līdz 2000.gadam, kad 75 gadu vecumā pensionējās un tagad ir organizācijas goda prezidents uz mūžu. 2010. gadā Itālijā klajā nāca priestera Gabriela Amorta grāmata "Eksorcista atmiņas. Mana dzīve cīņā ar sātanu". Grāmatā savas eksorcista liecības priesteris sniedz kā atbildes uz žurnālista Marka Tosati jautājumiem.