Jo tieši Kungs savā Baznīcā „iedibināja brīnumaino Euharistijas sakramentu, kas izsaka un īsteno Baznīcas vienību”, atgādina Vatikāna II Koncila dekrēts par ekumenismu (sal. UR,2). Euharistija ir vienības sakraments, un šī kopīgā maizes laušana – vienība – ir iespējama vienīgi, ja kristieši ir cieši vienoti ar Jēzu. „Ticība un mīlestība uz Jēzu, ticība Viņa vienotībai ar Tēvu un atvērtība vienotībai ar Viņu ir būtiska. Šī vienība nav tikai iekšēja, mistiska, lieta. Tai jātop redzamai, tik lielā mērā redzamai, lai būtu par apstiprinājumu Jēzus no Tēva saņemtajai sūtībai. [...] Ar Euharistiju dzimst Baznīca.” (sal. Benedikts XVI, Homīlija, 21.04.2011). Katru reizi svinot Svēto Misi, kļūst redzama Baznīcas vienība – vienas Miesas locekļu vienotība Galvas – Kristus – vadībā. Tādēļ arī svētās Komūnijas (no lat. communio – kopība) pieņemšana pauž iekšējo saikni ar Kristu, pauž pilnīgu līdzdalību ticībā trīsvienīgajam Dievam, visbeidzot, tā apliecina, ka šī ticība tiek dzīvota paklausībā Baznīcas autoritātei. Līdz ar to tiesības saņemt Komūniju ir vienīgi tam, kas atrodas kopībā ar Kristu un Baznīcu. Šādas vienības ar Baznīcu izpausme (to sauc par „kopību svētajā” – lat. communicatio in sacris) ir katrā euharistiskajā lūgšanā ietvertie vārdi „vienībā ar mūsu pāvestu un mūsu bīskapu”. Tā nav ārēja piebilde cilvēka iekšienē notiekošajam, „bet gan euharistiskas īstenības izpausme. Pāvests un bīskaps tiek nosaukti vārdos: tā ir pavisam konkrēta vienība, tai ir vārdi. Šādi vienība kļūst redzama, kļūst par zīmi pasaulei un mums pašiem sniedz konkrētu kritēriju”, šī gada Kunga Pēdējo vakariņu Misē atgādina pāvests. Tā kā grēks laupa kristietim Kristus Garu, tad tā sekas ir kopības zaudēšana ar Kristu, līdz ar to arī pilnīgas kopības ar Baznīcu zaudēšana. Tas nozīmē, ka tas, kas atrodas smaga grēka stāvoklī, nevar(!) pieņemt Svēto komūniju un Baznīcai nav tiesību viņam to pasniegt. Tādēļ viena no Gandarīšanas sakramenta sekām ir kopības ar Baznīcu atjaunošana. Attiecībā uz „kopību svētajā” ar nekatoļiem Vatikāna II Koncils nosauc divas cieši saistītas nostādnes: pirmkārt, dievkalpojums apliecina Baznīcas vienību, izejot no jau nosauktajiem principiem: vienība, ticība, Baznīcas autoritāte, līdz ar to kopīgs dievkalpojums ar no Baznīcas atdalītām kristiešu kopienām nevar kļūt par līdzekli vienības atjaunošanai. Otrkārt, sakramenti ir Kristus pestīšanas līdzekļi, caur kuriem Viņš katram atsevišķi vēlas dāvāt žēlastību. Sakramenti attiecas uz kristītajiem, jo, kā zinām, Kristība dara iespējamu piekļuvi Dieva atpestīto kopienai. Attiecībā uz šo pēdējo kritēriju Koncils skaidri norāda, ka vienīgi vietējais bīskaps var pieņemt noteiktus lēmumus, ja vien Bīskapu Konference savu statūtu ietvaros vai Svētais Krēsls nav lēmuši citādi (sal. UR,8). Saskaņā ar Koncila dekrētu par Austrumu Katoliskajām Baznīcām ir iespējams veidot nesakramentālu dievkalpojumu kopību „sakrālajās darbībās, lietās un vietās” (OA,28). Savukārt attieksme pret reformācijas rezultātā tapušajām ekleziālajām kopienām ir savādāka: runa ir vienīgi par kopīgu lūgšanu un citiem gadījumiem, kas jānosaka atsevišķi (UR,8). Jāatzīst, ka šie pamatprincipi atsevišķos gadījumos pirmajā brīdī var radīt neizpratni, tādēļ to konkrēts skaidrojums un pielietošanas iespējas ir noteiktas Kanonisko Tiesību Kodeksā (1983) un Direktorijā par ekumenisma principu pielietojumu (1993). Vispirms 755. kanons skaidri norāda, ka visas Bīskapu kolēģijas un Apustuliskā Krēsla uzdevums ir atbalstīt un vadīt ekumēnisko kustību katoļu vidū, attiecīgos gadījumos izdodot īpašus noteikumus. Sakramentu piešķiršanu nekatoļiem regulē 844. kanons. Katoļu garīdzniekiem atļauts piešķirt sakramentus vienīgi katoļticīgajiem, savukārt katoļticīgie tos atļauti saņem vienīgi no katoļu garīdzniekiem. Ja pastāv patiesa nepieciešamība, un izvairoties no maldu briesmām, katoļiem, kuri fiziski vai morāliski nav iespējams griezties pie katoļu kalpotāja, ir atļauts pieņemt Gandarīšanas, Euharistijas un Slimnieku svaidījuma sakramentus no nekatoļu garīdzniekiem, kuru Baznīcā derīgi pastāv šie sakramenti. (Principā tas skar tikai dažādās Austrumu Baznīcas). Katoļu priesteris drīkst piešķirt Gandarīšanas, Euharistijas un Slimnieku svaidījuma sakramentus Austrumu Baznīcu locekļiem, ja viņi to paši labprāt lūdz un ir labi sagatavoti. Ja pastāv nāves briesmas vai saskaņā ar diecēzes bīskapa vai Bīskapu Konferences spriedumu cita svarīga nepieciešamība, katoļu garīdznieki atļauti administrē minētos sakramentus arī citiem kristiešiem, kas nav pilnīgā kopībā ar Katolisko Baznīcu. Tomēr šādā gadījumā jāatbilst pilnīgi visiem sekojošiem kritērijiem: a) lūdzējs atrodas nāves briesmās; b) nav iespējams vērsties pie savas ekleziālās kopienas garīdznieka; c) sakramenti tiek lūgti spontāni; d) attiecībā uz šiem sakramentiem tiek pausta katoliska ticība; e) jābūt pienācīgi sagatavotiem. Gadījumos, kas skar sakramentu piešķiršanu nekatoļiem, jābūt skaidri izstrādātiem un izdotiem diecēzes bīskapa vai Bīskapu Konferences priekšrakstiem, vispirms apspriežoties ar vietējo nekatoļu Baznīcu vai ekleziālo kopienu autoritātēm. Praktiski tas nozīmē, ka, ja šādi noteikumi nav izstrādāti un izdoti, tad katoļu garīdznieks nedrīkst administrēt minētos sakramentus nekatoļu kristiešiem, izņemot pamatotu nāves briesmu gadījumu. Visbeidzot jāatceras, ka 908. kanons aizliedz katoļu priesteriem svinēt Euharistiju kopā ar priesteriem vai kalpotājiem no citām Baznīcām vai ekleziālām kopienām, kas nav pilnīgā vienībā ar Katolisko Baznīcu. Savukārt Direktorijā par ekumenisma principu pielietošanu lasām, ka „Katoļu Svētās Mises laikā Svētos Rakstus pienākas lasīt šai Baznīcai piederīgajiem. Tikai izņēmuma gadījumā un labi pamatojot diecēzes bīskaps var atļaut veikt lektora pienākumus atšķirtas Baznīcas vai ekleziālas kopienas pārstāvim” (n.133). Rīcība, kas ir pretēja Baznīcas mācībai un disciplīnai attiecībā uz Svētās Mises svinēšanu, rada ieļaunojumu ticīgajos un izsauc nopietnas sekas, paredzot arī taisnīgu sodu. Katrs šāda veida pārkāpums ir smags un pieprasa Baznīcas augstākās autoritātes iejaukšanos. Tādēļ visai Dieva tautai – gan garīdzniekiem un konsekrētām personām, gan arī lajiem jārūpējas, lai svētie sakramenti un jo īpaši Svētās Mises Upuris tiek svinēti veidā, kādā to Baznīcas likumīga autoritāte ir noteikusi, jo uz to mūs „skubina Kristus mīlestība” (2 Kor 5,14). 
| 
