Vēstures gaitā Dievs sevi atklāj cilvēkiem, bet pilnībā Viņš sevi atklāj, sūtīdams Jēzu Kristu un Svēto Garu. Jēzus Kristus ir Dieva Vārds, kurā Viņš izsaka visu. Kristus izvēlētie apustuļi ir saņēmuši no Jēzus mācības un piemēra, un uzzinājuši no Svētā Gara visu, kas nepieciešams, lai cilvēki varētu sasniegt Debesu valstību. Šī dievišķā Atklāsme ir domāta visiem cilvēkiem, respektīvi, visai Baznīcai. Dieva Atklāsmi satur Baznīcas Tradīcija un Svētie Raksti. Šajos avotos uzglabātās patiesības ir, tā saucamais, ticības mantojums, kuru Dievs uzticēja Baznīcai, lai Tā to sargātu, skaidrotu un mācītu. Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies ar pēdējā apustuļa nāvi, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu. Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās ”privātās atklāsmes”, taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav uzlabot vai papildināt galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Privātā atklāsme ir nepelnīti dota žēlastība, tātad tā neprasa nedz saņēmēja svētumu, nedz svētdarošās žēlastības stāvokli, kaut gan saņēmēja svētums ir svarīgs kritērijs, vērtējot privātās atklāsmes ticamību. Privāti atklātas patiesības nav pilnīgi drošas un tas ir galvenais iemesls, kāpēc tās nedrīkst jaukt ar Baznīcas mācību. Kas attiecas uz atklātās patiesības Dievišķo izcelsmi un tās saturu, mēs nevaram būt absolūti droši, kamēr Baznīcas autoritāte to nav apstiprinājusi. Par šādu atklāsmi liecina tikai cilvēks, nevis Baznīcas autoritāte, bet privātpersonu liecībai nav oficiāls raksturs. Tā kā privātā atklāsme nepieder pie ticības mantojuma, jo vairāk – tās izcelsme bieži vien ir apšaubāma un raksturs neskaidrs, Baznīca, būdama sev uzticētās ticības patiesību sargātāja, ir ļoti piesardzīga privāto atklāsmju jautājumā. Baznīca ir atzinusi tikai dažas no tām un tikai pēc rūpīgas pārbaudes. Tā nekad nepasniedz privāto atklāsmi kā ticības priekšmetu, bet ar savu atzīšanu tikai nosaka, ka tā nav pretrunā ar katoliskās Baznīcas mācību, tikumību, kā arī ar Baznīcas disciplīnu, no kā izriet, ka var būt noderīga un kalpot ticīgo ļaužu garīgai izaugsmei. Tādā nozīmē pāvests Eugēnijs III aprobēja sv. Hildegardes atklāsmes, bet citi pāvesti aprobēja sv. Brigitas, sv. Ģertrūdes, sv. Terēzes no Jēzus, sv. Marijas Magdalēnas de Paci, sv. Katrīnas no Sjēnas, kā arī sv. Katrīnas no Dženovas atklāsmes. Privātās atklāsmes ne reizi vien ir bijušas par iemeslu tam, ka Baznīca ir varējusi labāk izprast kādas lietas, kas saistītas ar ticības mantojumu un veicināt ticīgo dievbijību. Piemēram, sv. Marijas Margaritas Alakokas privātas atklāsmes sekmēja Vissvētākās Jēzus Sirds kulta izplatīšanos, kas izpaužas kā īpaša ticība Kristus cilvēciskumam. Tātad katram, kurš ir saņēmis neapšaubāmi Dieva sūtītu privātu atklāsmi, tā ir ar ticību jāpieņem. Šis pienākums neattiecas uz tiem ticīgajiem, kuri ar citu cilvēku starpniecību iepazīstas ar citām personām veltītas privātās atklāsmes saturu. Jo katoļticīgo garīgās dzīves norma nav subjektīvi pārdzīvojumi, bet nekļūdīga Baznīcas mācība un Tās vadība. Ticīgs katolis, sekojot Baznīcai, ar lielu piesardzību un rezervēti raugās uz vīzijām, neparastām parādībām, un viņam nav pienākums ticēt privātām atklāsmēm, pat ja Baznīca kādas no tām atzītu par patiesām. Reizēm ir dzirdēts par kādām viltus atklāsmēm, kas ir pretrunā ar ticību. Kristīgā ticība nevar pieņemt atklāsmes, kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādas atklāsmes. Katoļticīgiem ir aizliegts šādām atklāsmēm piekrist vai tās izplatīt kā patiesas. Pie šādām privātajām atklāsmēm pieder, piemēram, Marijas Valtortas vai Vassulas Rīdenas (Ryden) stāstītais vai publicētais. Atcerēsimies, ka Baznīca ir mūsu Māte un Tā, Svētā Gara vadībā, mūs droši ved uz Patiesības pazīšanu, palīdzot mums arvien labāk saprast īstās ticības noslēpumu. 
Foto: Freedigitalphoto.net
| 
