Šādu sabiedrības evolūciju varētu uzskatīt par normālu un pat par vēlamu, jo tā atbilst pasaules garam. Taču rodas jautājums – vai mēs visi neciešam šādā situācijā? Vai tie, kas pārrauj laulības saites, necieš? Vai necieš bērni, kad izjūk ģimenes un vecāki šķiras? Vai necieš visa sabiedrība? Nenoliedzami pastāv saistība starp sabiedrības ekonomisko labklājību un bērnu dzimstības līmeni. Šībrīža demogrāfiskā situācija un bērnu dzimstība apdraud gan mūsu valsti, gan kultūru. Arī bērnu garīgais līdzsvars un personības attīstība daļēji ir atkarīga no ģimenes stāvokļa. Vienīgā bērna sindroms riskē attīstīties par uz sevi centrētu personību, kas nespēj konfrontēties un dalīties ar citiem. Savukārt neskaidrība attiecībā uz ģimenes modeli, tēva un mātes lomu ģimenē, riskē ar nespēju nākotnē dibināt un uzturēt harmoniskas ģimenes attiecības. Vēlēšanās pielīdzināt homoseksuālu pāru ģimenes modeli tradicionālam ģimenes modelim, dažos ASV štatos ir radies priekšlikums vairs ģimenē nerunāt par māti un tēvu, bet par pirmo un otro partneri. Arī jautājums par bērnu seksuālo audzināšanu skolās, kas bieži tiek reducēta uz mehānisku procesu, kurā akcents tiek likts uz divējādu aizsargāšanos pret seksuāli transmisivām slimībām un apaugļošanos, aizmirstot cilvēka garīgo dimensiju, kurā galvenā loma ir mīlestībai. Ņemot vērā šos daudzos jautājumus, kuri skar ģimenes pamatus, ir vērts apdomāt ieguldījumu, kuru dod kristīga pieeja ģimenes krīzes situācijai Latvijā. Nekrist pesimismā Pirmkārt, ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā, varētu rasties iespaids, ka ģimenes nākotne ir bezcerīga. Taču no kristīgā viedokļa nedrīkstam zaudēt cerību, jo Kristus ir mūsu cerība un Viņam vēsturē pieder galīgais vārds. Šāda pārliecība mudina kristiešus iestāties par ģimenes svarīguma aizstāvēšanu sabiedrībā visās tās formās, tā arī stiprina cerību un apziņu, ka ir jārīkojas, lai izkļūtu no šī krīzes stāvokļa, katram atgādinot savu atbildību par mūsu sabiedrību. Kristiešiem nav jānovēršas no politiskās dzīves, bet no jebkuras politiskās partijas ir jāpieprasa atbildība un iestāšanās par ģimenes vērtībām kā prioritāru punktu partiju programmās. Atcerēsimies godināmā bīskapa Sloskāna vārdus: „Ne jau ārējais ienaidnieks iznīcina tautu, bet tā pazūd, kad pazaudē morāli.” Skatīties patiesības gaismā Kristiešiem būtu sabiedrībai jāmāca reāli skatīties uz faktiem, jāmudina plašsaziņas līdzekļi sabiedrībā aizstāvēt ģimenes vērtības, tās neizkropļojot. Kristiešiem jāprasa, lai skolās mācītu atbildīgas ētikas pamatus, kur dzimumdzīve ir saistīta ar dziļu mīlestības izpratni. Ir dziļi jāpārdomā, kādas sekas izriet no, tā saucamās, visatļautības sabiedrībā. Bieži vien mēs nesaprotam, kādēļ būtu jāierobežo visatļautība attiecībā pret ģimenēm, neņemot vērā ne mūsu personīgo attīstību, ne sabiedrības labumu šodien un nākotnē. Bieži vien mēs domājam, ka brīvība nozīmē darīt to, kas mums patīk, aizmirstot, ka īsta brīvība ir saistīta ar patiesību par cilvēku un mīlestību. Patiesi brīvs ir tikai tas cilvēks, kurš spēj valdīt pār savām tieksmēm un instinktiem – tā ir patiesība, kuru bija sapratuši jau sengrieķi. Pieņemt augšanas procesu Katra cilvēka personībai ir jānobriest un tajā ir jāintegrē visas cilvēka dimensijas. Cilvēks nav tikai bioloģiska būtne, kurā visu nosaka ķīmiskas reakcijas, viņā ir arī psiholoģiska joma, kurā atspoguļojas viņa garīgā dimensija, kas ietver arī cilvēka spēju domāt un gribēt. Bez tam cilvēks ir arī atvērts uz pārlaicīgo – reliģisko dimensiju, kura viņam palīdz izprast, kas viņš ir, no kurienes nāk, uz kurieni iet un kā būtu jādzīvo. Tieši tādēļ skatīties uz jūtu pasauli un mīlestību tikai no bioloģiskā vai psiholoģiskā viedokļa ir nepietiekoši. Pilnīgam uzskatam par cilvēku ir neatbilstoši pielīdzināt mīlestības jūtas tikai bioloģiskiem procesiem. Mīlestība nav tikai vienkāršs sentiments vai izjūtas, kurām zūdot, zūd arī mīlestība. Mīlestība attiecas arī uz prātu un gribu. Citādi mīlestība, ja tā nav prāta pavadīta, kļūst akla un var novest tikai pie kaisles verdzības, tāpat kā mīlestība bez gribasspēka, pakļauj cilvēku tikai emociju uzplūdiem. Lai mīlestība būtu nobriedusi, tai personībā ir harmoniski jāintegrē visas cilvēka dimensijas. Arī psihoterapeits Z. Freids uzskata, ka mīlestības jūtas pieprasa cilvēkam pāriet no „uz sevis orientētas bērna mīlestības (egoisma) uz nobriedušas personības mīlestību”, kura ir spējīga mīlestībā atdot sevi otram. No kristīgā viedokļa ir jāņem vērā Svētā Gara un žēlastības ietekme uz cilvēku. Tādējādi cilvēka dzīvi varam uzlūkot pasaules gara vai Svētā Gara gaismā. Svētais Pāvils uzskata, ka ”miesas augļi”, atšķirībā no Svētā Gara augļiem, ir nesavaldīšanās un nešķīstība (Gal 5), taču tie, kuri sevi ļauj vadīt Svētajam Garam – ir vienotībā ar Dievu lūgšanā un sakramentālajā dzīvē, izpildot mīlestības bausli, ir spējīgi nobriest kā pilnīgi harmoniskas personas. Saprast kristīgo labo vēsti par ģimeni un mīlestību Kristus, runājot ar farizejiem par laulības nešķiramību, atsaucas uz Radīšanas grāmatu, kurā atspoguļo Dieva gribu par laulības dzīvi un ģimenes vērtību. (Sal. Mt 19) Radīšanas grāmatā tiek uzsvērts, ka laulības dzīve ir svēta. (Sal. Rad 1,27–31) Diemžēl grēka dēļ, vēloties dzīvot bez Dieva, pilnīgā autonomijā, cilvēka sirds zaudē spēju redzēt otru cilvēku (vīrieti, sievieti vai arī bērnu) kā dāvanu, un otrs tiek uzskatīts kā lieta, pār kuru var dominēt, egoistiskā veidā baudīt, lietot un izmest. (Sal. Rad 3,12,6) Svētīgais Jānis Pāvils II ir veltījis brīnišķīgas katehēzes mīlestībai starp vīrieti un sievieti, balstoties tieši uz šo Kristus diskusiju ar farizejiem. Viņš uzsvēra, ka Jēzus skatījumā jaunā radīšana žēlastībā pārveido grēka ievainoto cilvēka skatienu, kurš raugās uz otru, to iekārojot. Mēs, kristieši, bieži vien aizmirstam, ka laulība ir svēta – tā ir sakraments, kurš atspoguļo Dieva mīlestību. Tieši tāpēc, ka Dieva mīlestība ir mūžīga, uzticīga un auglīga, arī mīlestībai starp sievieti un vīrieti ir jābūt mūžīgai, uzticīgai un atvērtai uz dzīvību. Labā Vēsts nozīmē, ka cilvēkam ir iespēja dzīvot uzticīgi, mīlot otru un atdodot savu dzīvi otram tāpat kā Kristus sevi ir atdevis Baznīcai (Sal. Ef 5,26-27). Labā Vēsts nozīmē, ka Dievs dod žēlastības spēku ar otru cilvēku uzticīgi dzīvot visu mūžu. Labā Vēsts atklāj, ka cilvēka, grēka ievainotā sirds, ir spējīga otram piedot, pieņemt otra vājības un turpināt iesākto ceļu. Mīlēt Svētajā Garā ir iespējams tam, kurš ir spējīgs savaldīt savas iekāres un tās pozitīvi pārveidot. Cilvēks ir aicināts mīlēt otru cilvēku Dieva mīlestībā, piedzīvot otru kā brīnišķīgu dāvanu, kuru nevar beigt apbrīnot. Tikai tad, ja otrs cilvēks ir pieņemts kā dāvana, ir iespējams augt mīlestībā un pārvarēt pieraduma loģiku. Kristiešiem būtu jāatceras, ka visu kristīgo dzīvi iezīmē Kristus. Tieši tādēļ mēs varam runāt par laulību Kungā. Kristus ir „nācis atjaunot grēka iedragāto sākotnējo radības kārtību, Viņš pats dod spēku un žēlastību, lai dzīve laulībā iegūtu Dieva valstības jauno dimensiju. Sekojot Kristum, laulātie, atsacīdamies paši no sevis, ņemdami uz sevi savu krustu, varēs saprasts laulības sākotnējo jēgu un ar Kristus palīdzību spēs dzīvot saskaņā ar to” (KBK 1615). Laulība un krusts Mums visiem ir zināmas mūsu pašu ģimeņu neveiksmes un grūtības, varbūt mēs paši cīnāmies, lai izglābtu mūsu ģimenes dzīvi, varbūt mūsu ģimene ir izjukusi. Noteikti mūsu draugu vidū ir daudzi līdzīgās situācijās. Ko darīt? Vienmēr ir jādara viss, lai glābtu ģimeni. Mums jāatceras, ka bērniem ir tiesības uz vecāku savstarpējo mīlestību. Pirmkārt, tie ir bērni, kuri cieš no ģimenes grūtībām. Varam pārdomāt svētīgās mātes Terēzes no Kalkutas vārdus: „Ģimenes, kuras kopā lūdzas, paliek kopā.” Viena no svarīgākajām lietām ģimenē ir spēja piedot un paškritika. Tieši tad, ja garīgā dzīve attīstās, arī piedošana kļūst iespējama, pieaugot pazemībai un pacietībai. Ir svarīgi atcerēties, ka Laulības sakraments ir jāuztur ne tikai, attīstot savstarpējo mīlestību, bet arī, piedaloties Baznīcas dzīvē. Ja vīrs un sieva aizmirst izkopt kristīgo dzīvi, tad arī viņu mīlestība ir apdraudēta. Arī tad, ja ģimene ir izjukusi, nav jākrīt izmisumā. Dievs neatstāj nevienu, kas paļaujas uz viņa žēlsirdību. Ir jāizvērtē, vai nav iespējams izlīgt un izlabot savstarpēji izdarīto ļaunumu. Ar Baznīcas tiesas palīdzību ir iespējams izvērtēt pirmās laulības esamību un iespēju to atzīt par neesošu. Jebkurā gadījumā, nav jāattālinās no Dieva mīlestības un no Baznīcas dzīves, pat tad, ja nav iespējams pieņemt Svēto komūniju, ir iespējams kopīgi lūgties, garīgi pieņemt komūniju un piedalīties draudzes dzīvē. Katram kristietim ir jāizturas žēlsirdīgi pret citu neveiksmēm, jo mēs nekad nezinām citu cilvēku dzīves gaitas un atbildību. Tikai Dievs ir vienīgais un patiesais tiesnesis. Šāda nostāja nenozīmē, ka būtu jārelativizē labo vai ļauno. Nekādā gadījumā! Neviens nevar atcelt Kristus sacīto par laulības svētumu, taču mums ir arī jāatceras, ka Kristus mūs ir aicinājis atbalstīt cilvēkus, kuri cieš, un ar mūsu draudzību un lūgšanām palīdzēt nekrist izmisumā. Laulība kā Trīsvienības simbols Starp visām pasaules reliģijām, kuras sludina mieru un mīlestību, tieši kristietība ir pacēlusi laulību un ģimeni Dieva līdzības augstumā. Mūsu ticības centrā ir Trīsvienības noslēpums, kurā atklājas Dieva būtība kā mīlestība, kurā Tēvs mīlestībā dod visu sevi Dēlam, Dēls mīlestībā atbild, atdodot sevi Tēvam, bet mīlestība, kas viņus vieno, ir Svētais Gars. Tā šis dziļais Trīsvienības noslēpums ir modelis mūsu mīlestībai laulībā, kurā laulātie atdod sevi viens otram, taču nenoslēdzoties divvientulībā, bet gan Svētajā Garā mīlestībā radot jaunu dzīvību, tā piedaloties Dieva lielajā radīšanas darbā. 
|
