Evaņģēlijs ir vienīgā grāmata pasaulē, kura var tikt lasīta un saprasta bez jebkādiem komentāriem visās zemes malās. Otras tādas Grāmatas nav. Tā satur sevī kādu noslēpumainu pievilkšanas spēku, ka var nokļūt līdz katra cilvēka sirdij. Evaņģēliju ir spējīgs saprast gan japānis un arābs, gan ķīnietis un hinduss, gan melnādainais un eskimoss. Tas pats Evaņģēlijs ir tikpat labi saprotams gadsimtu garumā, gan pirmajā gs., gan divpadsmitajā gs. un arī mūsu divdesmit pirmajā. Tas ir vispārējs. Svētie Raksti ir noslēpumaina grāmata. Pietiks, ja mēs izlasīsim līdzību par žēlsirdīgo samarieti vai Labo ganu, lai, neskatoties uz piederību tautai un kultūrai, tas, kuram ir laba griba, tiktu apburts ar šajā grāmatā iekļauto patiesību. Šādas lietas nav atrodamas Vecajā Derībā. Vecā Derība ir nacionālistiska, jūdaiska un tādēļ nav saprotama citiem. Tās nav atrodamas arī Korānā, tās nav atrodamas arī Konfūcija dialogos, tās nav arī Vedas grāmatās. Ir nepieciešams ļoti labi pazīt to vidi, kurā šīs grāmatas tika sarakstītas, lai kaut ko no tām saprastu. Pirmais elements Baznīcas vispārējumā ir tas, ka Evaņģēlijs ir vispārējs, tas skar katra cilvēka sirdi. Un tas ir pirmais elements Baznīcas vispārējuma atklāšanā, kura ir celta uz Evaņģēlija un sludina Evaņģēliju. Otrs elements. Baznīca ir katram cilvēkam, - nabagam un bagātam, izsalkušam un paēdušam, cilvēkiem invalīdiem un ģēnijiem, fiziski, psihiski slimiem cilvēkiem un veseliem, tā ir jaunam un gados vecam, tā ir domāta bērnam tikko dzimušam un nedzimušam, tā ir grēciniekam un svētam, noziedzniekam, kuram uz sirdsapziņas ir miljoniem cilvēku dzīvību un nevainīgam. Arī tas liecina par vispārējumu. Pasaulē nepastāv cita institūcija, kura tik vispārēji un tik plaši izplestu savas rokas un pieņemtu katru cilvēku. Dieva Valstībā vieta ir katram. Vai cilvēks šo vietu izmantos, vai arī neizmantos, tas ir atkarīgs no viņa paša lēmuma. Šeit, virs zemes, šāda vispārējuma zīme Baznīcā ir tiesības pieņemt Euharistiju. Ikviens cilvēks, ja vēlas, var nākt un saņemt šo vislielāko bagātību, dārgumu - Svēto Komūniju. Te nav privilēģiju, netiek ņemta vērā nedz sabiedriskā hierarhija, nedz nacionālā piederība. Šeit katram ir tiesības atnākt un saņemt to, kas Baznīcā ir visdārgākais, pašu Kristu, kurš atrodas zem Maizes zīmēm. Bet kādas tad ir šī vispārējuma iezīmes? Pirmā – ikdienišķā Baznīca bieži veido savas struktūras, ņemot piemēru no laicīgajām institūcijām. Tādēļ tā sniedzas pēc privilēģijām. Šīs zemes Baznīcā atrodas cilvēki, kuri atrodas pirmajā, otrajā un trešajā vietā, šeit ir noteikta hierarhija. Tādā veidā Baznīcu izprot cilvēki. Viņi ir izveidojuši pakāpes, kuras favorizē privileģētos, tādēļ bagātam Baznīcā biežāk ir lielāka teikšana, nekā nabagam. Taču Jēzus Evaņģēlijā bieži atgādina, ka pasaules hierarhija netika un netiks ievērota Viņa Baznīcā. Turklāt Jēzus atgādina, lai tie, kuri tiecas pēc privilēģijām, atcerētos, ka Viņa Baznīcā pirmie būs pēdējie, bet pēdējie būs pirmie. Kristus Baznīcā ir tikai viena hierarhija, un tā ir mīlestības hierarhija. Jo lielāku mīlestības pakāpi kāds sasniedz, jo viņš ir augstāk, bet pēc cilvēku sapratnes tas ir tieši pretēji. Tas kurš patiesi mīl, allaž vēlas kalpot un negrib būt virsotnē, bet vēlas būt kā spēcīgs pamats, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu viņu izmantot. Tas arī ir mīlestības noslēpums. Pie Dieva tieši šī mīlestība tiek īpaši atalgota. Otrā iezīme Baznīcas vispārējumam ir tā, ka Baznīcai, sludinot Evaņģēliju jāpatur prātā visi cilvēki un tādēļ tā nedrīkst koncentrēties uz kādu vienu tautu vai uz kādu vienu politisko partiju. Baznīcai ar Evaņģēlija sludināšanu jāaptver visi cilvēki. Tādēļ tai nav atļauts nostāties kāda viena politiska strāvojuma pusē, jo tad viņa pārstāj būt vispārēja. Trešā Baznīcas vispārējuma iezīme ir fakts, ka tā stāv pāri tautu sadalījumam. Baznīca ir tāda kopiena, kura atrodas pāri visu tautu, valodu, valstu, struktūru un iekārtu robežām. Baznīcai nav robežu. Visur tur, kur atrodas cilvēks, tur var būt klāt arī Baznīca ar savu žēlastību. Tādēļ nevar runāt par latviešu katoļu Baznīcu, jo, ja tā ir latviešu, tad tā nav vispārēja – katoliska, vai arī tā ir vispārēja – katoliska un tad tā vairs nav tikai latviešu. Baznīca ir vispārēja, tāpēc Baznīcā ir vieta visām tautām. Piem., Kristus dzimšanas svētki tiek svinēti ļoti lielā pasaules daļā un tas atkal ir Baznīcas vispārējums. Ir daudz neticīgo cilvēku, kuri pat cīnās pret Baznīcu, bet tik un tā šos svētkus svin. Viņi piedalās kristīgajā tradīcijā, kura izstrādājusies divdesmit gadsimtu laikā daudzās tautās. Tas ir pierādījums tam, ka Baznīcai ir plašs iespaids uz cilvēkiem. Miljoniem cilvēku pulcējas uz Jaungada svētkiem, bet Jaunais gads vienmēr ir Kristus Dzimšanas piemiņa. Gadi tiek skaitīti no Jēzus Kristus dzimšanas dienas. Gribot negribot visi tie, kuri svin Jauno gadu, svin arī Kristus dzimšanas svētkus un atrodas šā lielā noslēpuma iespaidā. Pateiksimies Dievam, ka mēs piederam Dieva ģimenei, kurai nav robežu. Mēs veidojam vienu lielu kopienu, kas balstīta Evaņģēlijā. Tas ir Baznīcas lielums, tas ir Baznīcas spēks, tas ir tas, ar ko tā pārsteidz pasauli jau divdesmit gadsimtus. Piederība šai kopienai ir svarīgs mūsu prieka un laimes iemesls. Tulkoja tēvs Augustīns OP
Žurnāls "Katōļu Dzeive" |
