Šoreiz pāvests pievērsās klusuma nozīmei mūsu dzīvē, tādā veidā noslēdzot katehēžu ciklu par Jēzus lūgšanu. Klusums Golgātas kalnā ir Jēzus pēdējais „vārds” Tēvam. Viņa nāves brīdī atklājas, ka Dievs runā klusumā. Jēzus lūgšanu iezīmē vārds un klusums. Šajā sakarā Svētais tēvs norādīja uz diviem mūsu dzīvi saistošiem elementiem. Pirmkārt, viņš uzsvēra, ka mums nepieciešams iekšējs un ārējs klusums, lai sadzirdētu Dieva vārdu. Otrkārt, atzina, ka savā dzīvē, līdzīgi kā Ījabs, mēs nereti piedzīvojam Dieva „klusēšanu”. Vecās Derības pravietis bija visu pazaudējis un jutās pamests. Līdzīgi notiek arī ar mums. Kā šajā situācijā varam rīkoties?
Vārda un klusuma dinamika, kas raksturo Jēzus lūgšanu visas Viņa šīszemes dzīves laikā, bet jo īpaši pie krusta, iezīmē arī mūsu lūgšanas dzīvi divos virzienos – sacīja Benedikts XVI. Pirmais virziens attiecas uz Dieva vārda pieņemšanu. Lai šo vārdu sadzirdētu, vajadzīgs iekšējs un ārējs klusums. Mūsdienās mums to nav viegli ievērot. Reizēm pat rodas iespaids, ka mums būtu bail kaut vai uz pavisam īsu brīdi atrauties no trokšņu un attēlu biruma, kas piepilda mūsu ikdienu. Tādēļ jau pēcsinodālajā apustuliskajā pamudinājumā „Verbum Domini” pāvests atgādina, cik svarīgi iemācīties ievērot klusumu un atklāt tā nozīmi. Ja nav klusuma, tad nav iespējams ne sadzirdēt, ne saņemt Dieva vārdu. Šis princips ir spēkā gan attiecībā uz personīgo lūgšanu, gan arī uz liturģijas svinībām – norādīja Svētais tēvs.
Otrais virziens attiecas uz Dieva klusēšanu. Viņa vārda sadzirdēšana nav atkarīga vienīgi no tā, ka mēs ievērojam klusumu. Bieži vien, lūdzoties, piedzīvojam, ka Dievs klusē. Mums liekas, ka Viņš mūs nedzird un mums neatbild, un ka esam atstāti. Tomēr Dieva klusēšana nenozīmē Viņa klātbūtnes trūkumu. Kristietis labi apzinās, ka Kungs ir līdzās un dzird pat tad, ja atrodamies sāpju, pamestības un vientulības tumsā – sacīja Benedikts XVI. Jēzus iedrošina savus mācekļus un ikvienu no mums, apliecinot, ka labi zina mūsu vajadzības katrā mūsu dzīves brīdī (sal. Mt 6, 7-8). Svētais tēvs uzsvēra, ka daudz svarīgāk ieklausīties, paklusēt un būt ar atvērtu sirdi nekā daudz runāt, jo Dievs mūs pazīst labāk nekā mēs paši sevi pazīstam un Viņš mīl mūs. Ar šo apziņu, ka Dievs mūs mīl, mums vajadzētu pietikt.
Šajā sakarā ir īpaši zīmīga Ījaba pieredze, par ko runā Svētie Raksti. Šis cilvēks ļoti īsā laikā pazaudē visu – ģimeni, materiālos labumus, draugus un veselību. Šķiet, ka Dievs viņu būtu pametis, ka Dievs pilnīgi klusē. Bet tomēr Ījabs, neraugoties uz visu notikušo, sarunājas ar Dievu, uztur ar Viņu attiecības un sauc uz Viņu. Ījabs saglabā ticību un beigās atklāj piedzīvotā vērtību un Dieva klusēšanas nozīmi. Vēršoties pie sava Radītāja, viņš noslēgumā saka: „Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi” (Īj 42, 5). Pāvests piebilda, ka arī mēs pazīstam Dievu tikai tik, cik esam par Viņu dzirdējuši „no ļaudīm”. Taču lai Viņu pa īstam iepazītu, esam aicināti atvērties Viņa klusumam un ievērot iekšējo un ārējo klusumu. Pilnīgā paļāvība un uzticēšanās Dievam nobriest tieši klusumā. Tāpēc sv. Francisks Ksavers spēja lūgties: „Es mīlu Tevi, Kungs, nevis tādēļ, ka vari man dāvāt paradīzi vai nogrūst ellē, bet tādēļ, ka Tu esi mans Dievs. Es Tevi mīlu tāpēc, ka Tu esi Tu”.
Benedikts XVI norādīja, ka Jēzus māca mūs lūgties ar bērna paļāvību. Tieši Viņā varam atklāt dialoga ar Dievu novitāti. Ja pastāvam lūgšanā, tad uz dzīvi sākam raudzīties pilnīgi citādāk. Lūgšana palīdz mums pieņemt svarīgus lēmumus, saskatīt savu aicinājumu un sekot tam, ieraudzīt Dieva dotos talantus un ik dienas izpildīt Viņa gribu, kas ir vienīgais iespējamais ceļš uz piepildītu dzīvi. Mums, kuri nereti dzenamies pēc tūlītējiem un konkrētiem rezultātiem, Jēzus ar savu lūgšanu norāda, ka nepieciešama apstāšanās un ir vajadzīgi kopā ar Dievu pavadīti brīži. Radiovaticana.org |
