Ticības apliecinājumā Credo ir ietverti vārdi: „Jēzus uzkāpa debesīs, sēž pie Dieva, visvarenā Tēva, labās rokas”. Kāds sakars šim notikumam ir ar mūsu dzīvi? – jautāja Svētais tēvs.
„Ja uzticam Viņam savu dzīvi un ļaujam, lai Viņš mūs vada, tad varam būt droši, ka atrodamies drošās rokās,” uzsvēra pāvests. Par Jēzus uzkāpšanu debesīs lasām Lūkasa evaņģēlijā (24,50-53) un Apustuļu darbos (1, 9-11). Jau dodoties uz Jeruzalemi pirms savām ciešanām, Jēzus redzēja galamērķi, proti, debesu godību. Tomēr reizē Viņš labi apzinājās, ka lai to sasniegtu, jāiziet cauri ciešanām un nāvei pie krusta, tādējādi paklausot savam Tēvam un izpildot Viņa mīlestības plānu attiecībā uz cilvēci. Šajā kontekstā pāvests aicināja ticīgos apzināties, ka ceļš uz debesu valstību ved cauri upuriem: „Arī mums savā kristīgajā dzīvē vajadzētu skaidri apzināties to, ka, lai sasniegtu debesu godību, ik dienas jābūt uzticīgiem Dieva gribai, arī tad, kad nākas panest upurus vai reizēm mainīt savus plānus.”
Jēzus uzkāpšana debesīs notika no Olīvu kalna, kur Viņš lūdzās pirms savām ciešanām. Šajā sakarā pāvests uzsvēra, ka lūgšana palīdz mums saglabāt uzticību Dievam. Skaidrojot Debeskāpšanas aprakstu (sal. Lk 24, 50-53), Francisks norādīja uz diviem elementiem. Pirmkārt, Lūkass saka, ka Jēzus, pacēlis rokas, svētīja savus mācekļus. Tas nozīmē, ka Jēzus ir vienīgais un mūžīgais Priesteris. Viņš ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Pateicoties Viņam, kurš ir īsts Dievs un īsts Cilvēks, mums tiek pavērts ceļš pie Dieva. Ja uzticamies Kristum, tad varam būt droši, ka esam drošās rokās – uzsvēra Svētais tēvs. Otrkārt, evaņģēlists norāda, ka apustuļi pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, atgriezās Jeruzalemē prieka pilni. Tas var likties dīvaini, jo parasti, kad esam spiesti atvadīties no kāda mīļa cilvēka, mūs pārņem skumjas. Taču apustuļi priecājās, jo ticībā saprata, ka Jēzus paliks vienmēr kopā ar viņiem.
Francisks uzsvēra, ka Jēzus ir mūsu aizstāvis pie Dieva. Viņš mūs sargā no ļaunā gara, no grēka. Tāpēc esam aicināti nebaidīties iet pie Viņa un lūgt no Viņa piedošanu un svētību. Viņš vienmēr mums piedod. Viņš vienmēr mūs aizstāvēs. To nevajadzētu nekad aizmirst. Kristus uzkāpšanu debesīs pāvests salīdzināja ar riņķi, kas saista Jēzus virszemes dzīvi un Baznīcas dzīvi. Tad, kad apustuļi noraudzījās kā Jēzus uzkāpj debesīs, divi vīri baltās drēbēs sacīja viņiem: „Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam” (sal. Apd. 1, 11). Francisks paskaidroja, ka tas ir aicinājums sākt ar kontemplāciju, lai saņemtu spēku būt Evaņģēlija lieciniekiem savā ikdienas dzīvē. Kristieša dzīvē ir svarīga gan lūgšana, gan darbība, ora et labora – teica pāvests. Mēs varam būt droši, ka esam vienoti gan ar Kungu, gan arī citiem brāļiem un māsām, kas bieži vien klusi un apslēpti izdzīvo savu ticību savā ģimenē, darbā, nesot dažādu problēmu un grūtību nastu, priekos un cerībās.
Arī sociālajā tīklā Twitter Francisks ierakstīja sekojošus vārdus: „Jēzus uzkāpšana debesīs nozīmē nevis Viņa prombūtni, bet gan to, ka Viņš ir dzīvs jaunā veidā un ir tuvs katram no mums. Lai ieietu Dieva godībā, mums ik dienas jābūt uzticīgiem Viņa gribai – pat tad, ja tas prasa upurus”. Radiovaticana.org
Foto: News.va |
