Ja aizmirstam Dievu, mūsu dzīve iztukšojas un zaudē jēgu. Uz Franciska vadītajām Euharistijas svinībām 29. septembrī Svētā Pētera laukumā pulcējās vairāk nekā 100 tk. ticīgo. Tā kā laukums bija pilns, daudzi stāvēja Končiliacione ielā. Katehētu svētceļojums pie Apustuļa Pētera kapa un starptautiskais kongress bija Ticības gada iniciatīva. Homīlijā Svētais tēvs skaidroja, kas notiek, ja kristietis domā tikai par savām ērtībām un labklājību, un ko nozīmē būt katehētam.
Parastā liturģiskā laika 26. svētdienai veltītie Svēto Rakstu lasījumi mudina mūs sargāties no kāda riska, kuram visi esam pakļauti. Tas ir risks domāt tikai par savām ērtībām un laicīgajām lietām. Kāpēc tā notiek? – jautāja pāvests. Kāpēc mēs tik viegli iekrītam šādos slazdos, proti, meklējam savu drošību pasaulīgajās lietās un beigās zaudējam cilvēcību? Tas notiek tādēļ, ka aizmirstam Dievu. „Bēda bezrūpīgajiem Sionā,” raksta pravietis Amoss (6, 1). Ja aizmirstu Dievu, tad centrālo vietu ieņem mans „es” un mana labklājība. Tad vairs neredzu citus, neredzu neko sev apkārt, bet dzenos tikai pēc mantas. Diemžēl, tas noved pie tā, ka piedzīvoju iekšēju tukšumu un mana dzīve zaudē jēgu. Svētais Lūkass evaņģēlijā runā par nabaga Lācaru un bagātnieku (sal. Lk 16, 19-31). Pēdējais ir bez vārda. Viņš tiek saukts vienkārši par „bagātnieku”. Aizmirstot Dievu, arī es zaudēju savu identitāti un cilvēcību. Pāvests atgādināja, ka mēs esam radīti nevis pēc lietu vai elku attēla un līdzības, bet pēc Dieva attēla un līdzības.
Sniedzot atbildi uz jautājumu, kas ir katehēts, Francisks skaidroja, ka viņš ir tas, kurš glabā un dzīvina „Dieva piemiņu”. Viņa uzdevums ir glabāt dzīvu šo piemiņu sevī un atklāt to citiem. Viņš ir aicināts rīkoties tāpat kā rīkojās Vissvētākā Jaunava Marija. Redzot, cik brīnišķīgus darbus Dievs ir darījis viņas dzīvē, viņa tomēr nedomāja par savu godu, slavu un bagātībām, un nenoslēdzās sevī. Tieši pretēji, viņa cēlās un gāja palīgā savai māsīcai Elizabetei. Tiklīdz abas satikās, pirmā lieta, ko Marija darīja, bija Dieva slavināšana. Viņa pieminēja visus brīnumdarbus, ko Dievs bija veicis viņas un Izvēlētās tautas dzīvē. Reizē viņa atskatījās uz savu personīgo dzīvi, attiecībām ar Dievu un savu ticības pieredzi. Tāpat ir ar katru no mums – turpināja pāvests. Ticēt nozīmē pieminēt Dieva darbus mūsu dzīvē, paturēt atmiņā satikšanos ar Viņu. Dievs vienmēr izrāda iniciatīvu. Viņš ir mūs radījis un atpestījis, un Viņš mūs pārveido. Ticība ir Viņa vārda piemiņa. Šis vārds sasilda mūsu sirdi. Ticība ir Viņa pestīšanas darbu piemiņa. Dievs dod mums dzīvību, šķīstī mūs, rūpējas par mums un mūs uztur.
Francisks uzsvēra, ka katehēts izmanto šo „piemiņu”, lai kalpotu Dieva vārda sludināšanai. Viņš to dara nevis, lai izrādītu sevi vai stāstītu par sevi, bet, lai atklātu Dievu un sludinātu Viņa mīlestību un uzticību. Katehēts ir aicināts nodot tālāk visu, ko Dievs ir atklājis. Viņa uzdevums ir sludināt Evaņģēlija mācību visā tās integritātē, neko neatņemot un neko nepieliekot tai klāt. Radiovaticana.org
Foto: News.va | 
