Kas ir sekmējis džendera dimensijas pārtapšanu par valdošo ideoloģiju Iemesli tam, kāpēc džendera ideoloģija tik ātri ir pārvērtusies par valdošo pārrunu tematu, jāmeklē marksismā. Markss un Engelss savulaik pamatoja bezšķiru sabiedrības, kas tiecas uz visu cilvēku vienlīdzību. Jaunais totalitārisms darbojas, izmantojot to pašu veco “vienlīdzības” mānekli, uz kuru cilvēki tik labprāt iekrīt vienmēr, jo kopš Kaina laikiem cilvēka sirdī ligzdu sev ir savijusi skaudība. Tomēr, lai ko arī neteiktu, mēs taču labi zinām, ka neesam “vienlīdzīgi”. Nav šaubu, ka katra personība – radība – pati par sevi ir vienlīdz vērtīga Dieva, mūsu Tēva, priekšā. Taču sociālisti revolucionāri aizvien vienlīdzību reducē līdz vienādībai, aizmirstot, ka vienveidība grauj mūsu cilvēcību, kuras būtība ir unikalitāte.
Līdzīgi kā agrākie utopiskie projekti, arī džendera ideoloģija tiecas radīt “jaunu cilvēku”, taču tā jau grib transformēt dziļākus slāņus nekā tie, uz kuru pārveidi pretendēja līdzšinējie “radītāji”. Programmu formulēja jau Frīdrihs Engelss XIX gadsimtā: „Pirmais sociālais konflikts cilvēces vēsturē sakrīt ar antagonisma pieaugumu starp vīru un sievu monogāmā ģimenē, bet pirmā apspiešana notika brīdī, kad vīrieši sāka uzkundzēties sievietēm.” No tā izriet, ka, lai likvidētu iedomāto šķirisko konfliktu starp vīru un sievu, ģimene ir jāiznīcina. Iepriekšējā gadsimta ietekmīgā feministe Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrīvoties no “mātišķuma verdzības” un izsludināja džendera revolūciju ar savu slaveno frāzi: “Par sievieti nepiedzimst, par to kļūst”. 1968. gada studentu nemieru intelektuālie tēvi Teodors Adorno, Makss Horkheimers, Herberts Markūze un Vilhelms Raihs šo kaujas saucienu atbalstīja “no flangiem”, sacerot teoriju par “autoritārās ģimenes” gāšanu un efektīvi propagandējot atteikšanos no “judeo-kristietiskās” dzimumu morāles par labu tā dēvētajai “seksuālajai atbrīvošanai”. Kopš tā laika ir uzaugusi jau nedaudz vairāk kā viena paaudze, kļuvuši redzami rezultāti: džendera ideoloģija ir novedusi sabiedrību līdz absurda bezdibenim. Galvenā džendera ideoloģe Džūdita Batlere ir Kalifornijas universitātes un Eiropas starpdisciplināro pētījumu universitātes Šveicē profesore un vienlaikus arī Starptautiskās geju un lezbiešu tiesību aizstāvības komisijas vadības sastāvā. Viņa sludina, ka ”bioloģiskā dzimte” ir “normatīva fantazma (ilūzija, kas radusies slimības ietekmē)”, ko uzspiedis “vadošais heteroseksuālais režīms”.
Ja nu vīriešu un sieviešu bioloģiskā dzimumidentitāte ir iznīcināta, tad nekas vairs nevar traucēt izjaukt sociālās lomas un institūcijas. Tā kā neviens sociālais sektors nav brīvs no bipolārās seksualitātes ietekmes, par dekonstrukcijas mērķi ir jākļūst itin visām sociālās dzīves sfērām: laulībai, ģimenei, tēva un mātes lomai, audzināšanai, valodai, darbam, kultūrai un reliģijai. Šo procesu dēvē par “džendera dekonstrukciju”. Universitāšu džendera pētījumu institūtu absolventiem tādējādi ir pieaudzis darba apjoms, un viņi patiešām dara daudz. 2008. gada 3. septembrī Eiropas Parlaments ar 504 balsīm “par” un 110 “pret” pieņēma “rezolūciju par mārketinga un reklāmas ietekmi uz vīriešu un sieviešu līdztiesības problēmas risinājumu”. ES parlaments vēlas likumdošanas ceļā aizliegt tā dēvētos “attēlus, kas satur seksuālus stereotipus”. Ne reklāmā, ne mācību grāmatās, ne video un datorspēļu produkcijā, ne internetā bērniem „kopš pirmajiem viņu socializācijas gadiem” nedrīkstēšot rādīt sievieti pie plīts, tās vietā būs jārāda vīrietis; tas pats attieksies uz vīrieti pie automašīnas stūres, viņa vietā būs jāsēž sievietei. Vispirms tika izmainīta valoda, tagad tiek mainīta tēlu sistēma. Eiropas Parlaments jūtas tā, it kā tam būtu piešķirtas tiesības sagraut pašu kultūras kodolu – sievietes un vīrieša identitātes atšķirību. To var nosaukt par sava veida jaunlaiku svētbilžu grautiņu. Cilvēkus, kuri apgalvo, ka dzimumu polaritāte ir dabas dota, vai tādus, kuri vienkārši tic, ka Dievs cilvēkus ir radījis kā vīrieti un sievieti, uzskata par kristiešiem “fundamentālistiem”, kurus jāpiespiež apklust un pēc tam jāpadara nekaitīgus. Tajā pašā laikā Eiroparlamenta deputātiem nav intereses ar tādām pašām operatīvām metodēm aizsargāt sabiedrību no indīgā pornogrāfijas un vardarbības tvana. 35% no internetā lejuplādētajiem materiāliem ir pornogrāfiski, pasaules pornotirgus peļņa sasniedz 57 miljardus dolāru gadā. Lūk, kur ir purvs, kurā zeļ džendera ideoloģija. Tur arī iemesls, kāpēc nav nekādas oficiālas pretdarbības šai ideoloģijai. Kāpēc gan sievietes neredz to, ka viņu brīvība būt par sievām un mātēm tūlīt, tūlīt tiks nežēlīgi iznīcināta? Kāpēc vīrieši nesaprot, ka šaušalīgā dzimumu cīņa ir izraisīta ar nolūku atņemt viņiem spēku un identitāti, ka šī cīņa jau ir atņēmusi viņiem ievērojamu teritoriju, novedot pie jūtamas zēnu diskriminācijas audzināšanas procesā?
Totalitārisma jaunais tērps Ideoloģija – ar šo terminu es apzīmēju melīgo domāšanu, kas kalpo mazākumam, kurš maskē savas īstenās intereses – sagrauj veselīgās sociālās struktūras un noved pie totalitārisma. Kristietība tikai nule kā mostas no bezgalīgas plauksmes, demokrātijas un reliģiskās brīvības maldu miega, bet ienaidnieks jau paguvis spert vairākus lielus soļus. Pateicoties melīgām birkām, tādām kā “tolerance”, “brīvība” un “nediskriminācija”, ienaidnieka ofensīva tiek akceptēta. Liekot lietā smalkas manipulācijas ar valodu, ienaidnieks panācis, ka opozīcija tiek pakļauta ostrakismam vai pat vajāta juridiski, vēl ne reizes nepaguvusi tā pa īstam rasties.
Izšķirīgu lomu šajā procesā spēlē Eiropas cilvēktiesību tiesa (ECT). Bijušais Vācijas federālais prezidents Romans Hercogs jau pirms kāda laika brīdināja, ka tiekot izskaloti pamati nacionālajai suverenitātei un demokrātijai, jo ECT spriedumi automātiski atceļ atsevišķo valstu likumus. Un tieši ECT ir džendera ideoloģijas spēka centrs. Tie, kuri nostājas opozīcijā sabiedrības homoseksualizācijai, saskaras ar apmelošanu, ietekmes zudumu un profesionālu izolāciju. Latvijā pazīstamais gadījums, kad Eiroparlaments 2004. gadā atteicās apstiprināt ES komisāra amatā Roko Butiljoni, ir tikai viens no piemēriem, lai arī visai iespaidīgs. Var teikt, ka vārda brīvība vairs nepastāv. Nicinājuma pilns neoloģisms “homofobija” jau kļūst par juridisku faktu, ko var inkriminēt opozīcijai. Šis termins realitāti apgriež ar kājām gaisā. Faktiski fobija taču ir patoloģisku baiļu stāvoklis. Vārds “homofobija” tiek lietots, lai pateiktu, ka tie, kas balsta savus uzskatus un uzvedību dabiskajos likumos un visām veselām sabiedrībām kopīgajos morāles likumos, ir psihopāti. Tos, kas apgalvo, ka seksualitāte, ja tā izpaužas kā vīrieša un sievietes mīlestības auglis laulībā un ir veltīta bērnu radīšanai, kalpo indivīdu, ģimenes un sabiedrības labklājībai, dominējošā elite mūsdienās uzskata par slimiem, pat reāli bīstamiem. Tāpēc viņi labākajā gadījumā jāpiespiež klusēt, liekot lietā jebkurus līdzekļus, kādi ir likuma rīcībā. ES dokumentos “homofobija” tiek ierindota blakus rasismam, antisemītismam un ksenofobijai. Likumi, kas vērsti pret seksuālo minoritāšu diskrimināciju un naida kurināšanu pret tām, jau eksistē vairākās valstīs, notiek cīņa par šādu likumu ieviešanu globālā mērogā. Jebkurš izteikums pret homoseksuālismu, vienalga, vai tas ir zinātniskā pētījumā vai Bībeles citātā, var tikt interpretēts kā naida kurināšana. Šie meli, kas tiek izplatīti aizvien plašāk – uz planētas iedzīvotājiem kopumā, rada tādu emocionālo gaisotni, ka cilvēkos vairs nav vēlmes protestēt pret to, ka par kriminālu pārkāpumu tiek nosaukta cīņa pret sabiedrības homoseksualizāciju. 2006. gada 18. janvāra rezolūcijā Eiropas Savienība pauž apņēmību “izskaust” homofobiju ar “audzinošiem līdzekļiem, tādiem kā informatīvas kampaņas skolās, universitātēs un masu medijos, ar likumdošanas un administratīviem līdzekļiem”. ”Izlēcieni, kuros konstatējama homofobija un kūdīšana uz diskrimināciju, ir operatīvi jāsoda. Cīņu pret homofobiju jānodrošina ar atbilstošu finansējumu no 2007. gada budžeta”. “Process ir rūpīgi jāuzrauga”, un “par katrā dalībvalstī pieļautiem trūkumiem šīs rezolūcijas īstenošanā ir jāziņo Eiropas Parlamentam”. Lūk, kā sevi piesaka totalitārisma gars.
Pretošanās Līdz šim nekādas pretošanās faktiski nav bijis. Vairumam zemeslodes iedzīvotāju teiciens “džendera dimensijas aktualizācija” vispār nav pazīstams. Tā ir tāda klusa revolūcija: no augšas uz leju un no iekšienes uz āru. Nav notikušas nekādas debates masu medijos, nav pieņemts neviens pareizs parlamenta lēmums sakarā ar šīm notiekošajām izmaiņām sociālās realitātes nervu centros, piemēram, saistībā ar to, kas saistīts ar skolēnu – bērnu un pusaudžu – audzināšanu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tauta tik miglaini nojauš notiekošās pārmaiņas, neraugoties uz to, ka vairumam cilvēku šī stratēģija, kā tāda vispār nav pieņemama. Katrs, kurš ar to saskāries, piemēram, ja kāda iestāde sāks funkcionēt atbilstoši džendera politikai, tūdaļ nepastarpināti un personiski uzzinās, ka par viņa pretošanos šai politikai draudēs nopietnas sankcijas. Masu informācijas līdzekļi, kuriem demokrātijas apstākļos vajadzētu pildīt sargsuņa lomu, patiesībā vairumā gadījumu ir šīs revolūcijas aģenti. Neviens mūsdienās nenonāk cietumā par to, ka kādam ir sabojājis reputāciju, ja šī sabojāšana ir nākusi par labu revolūcijai. Tie, kuri vada masu informācijas līdzekļus, nebaidās palikt bez darba par to, ka viņu mediji vajā disidentus, taču viņi nopietni riskēs, ja mēģinās stāties pretī “lezbiešu, geju un transseksuāļu” kustībai.
Džendera ideoloģijas upuri Ideoloģijas rada upurus. Aizvadītais gadsimts ar uzviju parādīja, ka revolucionāri mēģinājumi radīt “jaunu cilvēku” ved uz totalitāru apspiešanu, kas cilvēku sagrauj. Kādi ir džendera ideoloģijas upuri? Džendera ideoloģija: - cīnās pret veselo saprātu, jo noliedz bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās atšķirības starp vīrieti un sievieti;
- cīnās pret sievietēm, jo uztiepj vīriešveidīgu sievietes tēlu, ko popularizē feministes, un fiziski un morāli noniecina mātes sūtību;
- cīnās pret vīriešiem, jo meitenes un sievietes sistemātiski tiek izvirzītas privileģētā stāvoklī, kamēr vīriešu ietekme mazinās vīriešu feminizācijas rezultātā;
- cīnās pret vīrieša un sievietes vienību laulībā un pret viņu kopsadarbību, kas ir nepieciešama, lai varētu kalpot nākamībai;
- cīnās pret vēl nedzimušo bērnu, jo sludina, ka aborts ir “cilvēka tiesības”;
- cīnās pret bērnu, jo sagrauj ģimeni, kas ir tik nepieciešama veselas personības veidošanai un kultūras un ticības tālāknodošanai;
- cīnās pret ģimeni, jo ideoloģiski, sociāli un fiziski sagrauj tās eksistences pamatus;
- cīnās pret zinātnes ideāliem – patiesīgumu un saprātīgumu, jo pārvērš zinātni par ideoloģijas kalponi un nelietīgi izmanto tās resursus, lai uztieptu tai mērķus, kas transformē sabiedrību;
- cīnās pret vārda brīvību masu saziņas līdzekļos un zinātnē, apspiežot viedokļus, kas atšķiras no džendera ideoloģijai vēlamā;
- cīnās pret demokrātiju, jo ar valsts varu tiecas kopīgo labumu upurēt par labu mazākuma interesēm;
- cīnās pret Dievu un pret Universa kārtību.
Ideoloģijas nekalpo cilvēka esības īstajam labumam, tās tiecas pārradīt cilvēku, lai tas kalpotu ideologu interesēm. Taču tikai cilvēka Radītājam – Dievam – ir tiesības un vara pārradīt savu radījumu no jauna. Notiek cīņa pret pašu galveno cilvēkā. Bībeles pirmajās lappusēs lasām: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja”. (Rad 1,27) Dievs radīja cilvēku ar bipolāru seksualitāti, jo pieredzē pārdzīvota nepieciešamība sevi papildināt mudina mūs iziet no sevis paša pretī citai cilvēciskai būtnei, tādējādi paplašinot sava “es” robežas. Būdami Dieva attēls, mēs esam aicināti mīlēt, un tikai mīlot mēs varēsim iemantot mieru un prieku. Laikraksts "Nāc" |
