Nezāles aug, ja brīvība tiek izmantota neatbilstoši, un tās nevar izraut no lauka, tāpat kā iekšēju brīvību nevar iznīcināt. Šeit pastāv cilvēka vēstures drāma un noslēpums. Dievs radījis cilvēku brīvu, lai viņu darītu par savas dabas, nepārejošas svētlaimes cienīgu. Vēstures laukā mums aizvien jāpaliek par labo sēklu, pozitīvi un konstruktīvi izmantojot savu brīvību saskaņā ar Dieva-Radītāja plāna un morālā likuma norādēm.
Esam liecinieki pieaugošai vienaldzībai pret reliģiju sabiedrībā, kura uzskata patiesību kā šķērsli lēmumu pieņemšanā un prioritāti ierāda utilitāriem aprēķiniem. Tomēr mūsu sadzīvei ir vajadzīgs saistošs pamats, citādi cilvēki dzīvo vienīgi individuālistiski. Reliģija ir viens no pamatiem sekmīgai sociālajai dzīvei. Bīskaps un sociālais reformētājs Vilhelms fon Ketlers teicis: “Reliģijai ir vajadzīga brīvība, bet arī brīvībai ir vajadzīga reliģija.” Mūsu brīvību īsti garantē tas, ka noteiktas vērtības nav pilnīgi padotas manipulācijai. Cilvēks, kuram ir pienākuma izjūta pret patiesību un labestību, uzreiz piekristu tam, ka brīvība attīstās vienīgi atbildībā pret augstāko labumu. Šāds labums pastāv vienīgi mums visiem kopā, tāpēc man vienmēr jārūpējas par otru. Brīvība īstenojas attiecībās.
Cilvēku sadzīvē brīvība nav iespējama bez solidaritātes. Darbība uz citu rēķina nav brīvības izpausme, bet kaitīga uzvedība citiem un galu galā arī sev pašam. Cilvēks īsti var attīstīties kā brīva persona, vienīgi izlietojot savus spēkus arī citu labā. Tas tā ir ne tikai privātās lietās, bet arī attiecībā uz visu sabiedrību. Saskaņā ar solidaritātes principu sabiedrībai jāierāda pietiekama vieta mazāku struktūru attīstībai, reizē tās jāatbalsta, lai kādreiz tās darbotos pašas par sevi. Tad cilvēkam nebūtu jājūtas kā atsvešinātam zobratam lielā manipulējošā mehānismā, kā malā nostumtam indivīdam vienaldzībā nonākušā sabiedrībā. Viņam būtu jāapzinās savas brīvības iespējas un robežas, kā arī visaptverošas attīstības perspektīvas.
Brīvību lai veido mūsu atbildība Dieva un citu cilvēku priekšā. Mums ir vajadzīgs Dievs, pat ja bieži šķiet, ka Viņš ir pilnīgi promesošs. Bet vai Dievs pastāv? Un, ja pastāv, vai rūpējas par mums? Vai varam Viņu sasniegt? Šādi un līdzīgi jautājumi varētu bieži rasties, taču šodien Gudrības grāmatas vārdi atgādina: “Tu parādi spēku, kad netiek ticēts Tavai visvarenībai.” (Gudr 12, 17) Mums būtu jāattīsta spējas uztvert Dievu, un šī spēja mums ir dāvāta – Svētais Gars palīdz mūsu nespēkam (Rom 8, 26). Vispirms dziļi personiskā lūgšanā, kurā Gars aizlūdz saskaņā ar Dieva gribu (Rom 8, 27). Mums jānojauš kaut kas no Dieva izcilības Kosmosā. Pasauli varam tehniski izmantot, jo tā veidota saprātīgi. Pasaules saprātīgumā varam nojaust radošo Garu, no kura tā nāk; radības skaistumā varam nojaust kaut ko no Dieva skaistuma un labestības. Svēto Rakstu Vārdā dzirdam mūžīgās dzīves vārdus, kuri nāk no Dieva. Viņu uztveram, arī satiekot cilvēkus, kurus Dievs ir dziļi skāris un pārveidojis. Viņi izplata labestību, mieru, prieku, un Dievs ir klātesošs kā labās sēklas Sējējs mūsu sirdī. Viņš cenšas mūs satikt ikdienas izaicinājumu laukā, gaida mūsu atvērtību un sadarbību.
Satikšanās ar Dievu lai izmaina mūs tā, ka mēs paši Viņa spēkā kļūstam par labo sēklu, par taisnīgajiem Tēva valstībā! Lai caur mums pasaulē atmirdz cerības gaisma, kas nāk no Dieva un palīdz mums pilnvērtīgi dzīvot patiesā brīvībā un cieņā pret visiem. Mieramtuvu.lv | 
